Запрос СГД основывался на требовании налоговой администрации Литвы выдать сведения о клиенте банка, не являющегося при этом налогоплательщиком ни этой страны, ни Латвии.
В соответствии с нормами Закона о кредитных учреждениях, касающимися предоставления и неразглашения сведений, Aizkraukles banka отказался передать СГД запрошенную информацию и в установленном законом порядке обратился в суд с целью добиться отмены противозаконного административного акта.
В чем суть дела
Как указала Налоговая администрация Литвы, литовская компания Žalvaris приобрела товар у эстонского предприятия Timeport Industrials и британской компании Bennington Consultancy Limited. Однако, проверяя документы, литовские налоговики пришли к выводу, что Žalvaris все-таки был продавцом в сделке. Чтобы выяснить его статус, они решили затребовать данные об эстонском и британском предприятиях. Эта «контрпроверка» была нужна, чтобы выяснить, как данная сделка числится в их бухгалтерии.
Налоговая администрация Литвы прислала в СГД запрос о счетах Timeport Industrials и Bennington Consultancy Limited. СГД переслало запрос в Aizkraukles banka. Однако банк отказался выдавать информацию о клиентах.
После этого последовала переписка и многочисленные отказы банка. В итоге Aizkraukles banka обратился в Административный суд с требованием отменить административный акт, который на него составили в СГД.
Почему банк молчал
Как указал банк в своем иске, он не мог убедиться, что запрос послан именно в связи с Латвийско-литовской конвенцией о предотвращении двойного налогообложения и неуплаты налогов (далее — Налоговой конвенции). В частности, в запросе не было ничего упомянуто о том, какие именно налоги не уплачивались.
Также не было учтено требование и других правовых актов включить в запрос больше информации о неуплаченных налогах заподозренных компаний. К примеру, правила Кабинета министров № 884 — «Порядок, по которому проводится обмен информацией в сфере налогов со странами ЕС и странами, с которыми заключены международные договоры, и о двойном налогообложении и предотвращении неуплаты налогов».
Позже банк уточнил свои пояснения: проверке в Литве подверглась компания Žalvaris. Однако вопросы по поводу этой фирмы не задавались, как и вопросы о самой спорной сделке. Информация запрашивалась только по поводу предприятий Timeport Industrials и Bennington Consultancy Limited.
Žalvaris при это не является клиентом банка, поэтому никаких данных о его счетах у банка нет. В то же время Timeport Industrials и Bennington Consultancy Limited являются клиентами банка, но в их отношении нет дела о неуплате налогов.
Банк настаивает: в рамках административного процесса у кредитных учреждений можно потребовать сведения о налогоплательщиках, которые отказываются сами сотрудничать с СГД. Но не сведения о третьих лицах, у которых были сделки с упомянутым налогоплательщиком.
При этом, как указывает банк, литовская налоговая администрация не обратилась к коллегам из Эстонии и Великобритании, она сразу же послала запрос в латвийскую СГД. Проигнорировали литовцы и то, что обе упомянутые фирмы не обвиняются в неуплате налогов в Литве.
Те же данные, которые запрашивала СГД у банка — такие, как полная выписка счетов за два года, — можно запрашивать только в рамках уголовного, а не административного процесса, считает заявитель.
Суд: банк прав
Суд принял решение в пользу Aizkraukles banka, которое вступило в силу и обжалованию не подлежит. Согласно решению суда, запрос СГД на представление информации отменен.
Принятое судебное решение может стать важным прецедентом для банковской системы Латвии, а также ее зарубежных клиентов. Данный вердикт должен укрепить в клиентах уверенность, что доверенная банку информация надежно защищена.
"Банк нужно похвалить за принципиальность"
Президент Латвийской ассоциации коммерческих банков Теодор Тверийонс так комментирует этот прецедент:
— В практике банков иногда встречаются случаи, когда запросы информации, с нашей точки зрения, являются адекватными или соответствующими букве закона. Данное дело говорит о том, что конкретный запрос не совсем отвечал требованиям закона или тем полномочиям, которые закон предоставляет СГД. И суд принял соответствующее решение. Банк же можно только похвалить, что он занял принципиальную позицию, невзирая ни на что.
Такие запросы в банки приходят не только из СГД, но и других структур, которые имеют право получать информацию. И мы всегда следим, чтобы эти запросы соответствовали букве закона.
Документ: решение Административного окружного суда
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā, 2010.gada 28.oktobrī
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesas sēdes priekšsēdētāja Dz.Amerika,
tiesneses S.Kanenberga un Ļ.Kušnire,
piedaloties pieteicējas akciju sabiedrības „Aizkraukles banka” pārstāvjiem I.Š. un I.S., atbildētāja Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieľēmumu dienesta pārstāvim R.V.,
atklātā tiesas sēdē apelācijas kārtībā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz akciju sabiedrības „Aizkraukles banka” pieteikumu par Valsts ieľēmumu dienesta ģenerāldirektora 2007.gada 9.maija pieprasījumā Nr.15.16-3-6/19820 ietvertā administratīvā akta atcelšanu, sakarā ar Valsts ieľēmumu dienesta apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 18.maija spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Lietuvas nodokļu administrācija nosūtīja Valsts ieľēmumu dienestam (turpmāk – VID vai atbildētājs) informācijas pieprasījumu par Igaunijas Republikas uzľēmuma OU „Timeport Industrials” un Lielbritānijas uzľēmuma „Bennington Consultancy Limited” kontiem. Savukārt VID ar 2007.gada 14.februāra pieprasījumu Nr.15.16-3-6/7823 nosūtīja akciju sabiedrībai „Aizkraukles banka” (turpmāk – pieteicēja) lūgumu sniegt ziľas par minēto uzľēmumu kontiem.
Pieteicēja atteicās pildīt minēto VID pieprasījumu, uzskatot to par nepamatotu un tiesību normām neatbilstošu.
Ar VID 2007.gada 12.marta pieprasījumu Nr.15.16.-3-6/12907 pieteicējai atkārtoti lūgts sniegt ziľas par iepriekš minētajiem uzľēmumiem, kā arī norādīts, ka pieprasījums ir pamatots un noformēts atbilstoši Latvijas un starptautisko normatīvo aktu prasībām. Vienlaicīgi VID norādīja, ka tā rīcībā nav informācijas, vai Igaunijas Republikas uzľēmums OU „Timeport Industrials” un Lielbritānijas uzľēmums „Bennington Consultancy Limited” ir guvuši ienākumus un tiem ir jāmaksā nodokļi.
Pieteicēja 2007.gada 30.marta vēstulē Nr.1-1-VI/462 atkārtoti norādīja, ka VID pieprasījums nevar tikt izpildīts kā Kredītiestāţu likumam neatbilstošs un lūdza to atsaukt.
Ar VID 2007.gada 9.maija pieprasījumu Nr.15.16.-3-6/19820 (turpmāk – Pieprasījums) pieteicējai vēlreiz pieprasītas ziľas par iepriekš minētajiem uzľēmumiem un norādīts, ka pieprasījums atbilst normatīvo aktu prasībām.
[2] 2007.gada 13.jūnijā Administratīvajā rajona tiesā saľemts pieteicējas pieteikums par Pieprasījumā ietvertā administratīvā akta atcelšanu. Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem apsvērumiem.
[2.1] Pieteicējai, saľemot VID pieprasījumus, bija jāpārliecinās, ka tajos minētā faktiskā informācija un apstākļi atbilst Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkta a) un c) apakšpunktos minētajam. Kredītiestāţu likums ir speciāls likums, kas regulē informācijas par kredītiestādes klientu izpaušanas gadījumus un kārtību.
[2.2] Iepazinusies ar pieprasījumiem, pieteicēja nevarēja pārliecināties, vai tie izdoti saskaľā ar Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas Konvenciju dubultās aplikšanas ar nodokļiem un nodokļu nemaksāšanas novēršanai (turpmāk – Nodokļu konvencija), jo pieprasījumos netika minēts, attiecībā uz kādiem nodokļiem netiek iesniegtas tiesību aktos paredzētās deklarācijas (nodokļu aprēķini) un kādi nodokļi netiek maksāti. Turklāt VID ir paskaidrojis, ka tā rīcībā nav šādas informācijas.
[2.3] Pieprasījumā netika minēta informācija, kas ļautu pieteicējai pārliecināties par Nodokļu konvencijas 26.pantā iekļautās normas hipotēzē minēto priekšnoteikumu esamību.
[2.4] Pieteicēja nevarēja pārliecināties, vai VID pieprasījumi izdoti saskaľā ar Eiropas Padomes direktīvas Nr.77/799 „Par dalībvalstu kompetento iestāţu savstarpēju palīdzību attiecībā uz tiešo nodokļu un apdrošināšanas prēmiju aplikšanu ar nodokļiem” (turpmāk – Direktīva Nr.77/799) 2.pantu un direktīvas Nr.79/1070 „Par administratīvu sadarbību pievienotās vērtības nodokļu jomā un Regulas (EEK) Nr.218/92 atcelšanu” preambulu un 1.pantu. Pieprasījumos netika minēts, attiecībā uz kādu nodokļu aprēķinu notiek informācijas apmaiľa starp dalībvalstu nodokļu iekasēšanas dienestiem. VID savos pieprasījumos paskaidroja, ka tā rīcībā nav šādas informācijas.
[2.5] VID nav ievērojis Ministru kabineta 2006.gada 31.oktobra noteikumus Nr.884 „Kārtība, kādā tiek veikta informācijas apmaiľa tiešo nodokļu jomā ar Eiropas Savienības dalībvalstīm un valstīm, ar kurām ir noslēgti starptautiskie līgumi par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu” (turpmāk – Noteikumi Nr.884). Minētie noteikumi paredz VID pienākumu pārliecināties par to, ka ārvalsts nodokļu iekasēšanas institūcijas ziľu sniegšanas pieprasījums satur informāciju par nodokļa veidu, par kuru veikta pārbaude (noteikumu 12.punkts) un pienākumu norādīt ziľu pieprasījumu, ja tas nesatur visu nepieciešamo informāciju (noteikumu 17.punkts).
[2.6] Analizējot VID pieprasījumos vairākkārtīgi pausto apgalvojumu par to, ka VID rīcībā nav informācijas par citas valsts nodokļu institūcijas pieprasījuma ietvaros pārbaudāmo iekasējamo nodokļu veidu, pieteicējai nebija citas iespējas, kā lūgt atsaukt pieprasījumus kā Kredītiestāţu likuma 63.pantam neatbilstošus, jo pieprasījumos minētā informācija liecināja, ka VID ignorēja Latvijas tiesību aktu prasības. Minētais ir arī pretrunā ar Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punktu, kas noteic, ka pieprasījumam jābūt izdotam saskaľā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem, t.sk., Noteikumiem Nr.884 un Nodokļu konvencijas 26.panta otro daļu, kas paredz, ka informācijas izsniegšana pēc citas
valsts pieprasījuma nedrīkst nonākt pretrunā ar Latvijas likumdošanu vai administratīvo praksi.
[3] Rakstveida paskaidrojumos tiesai VID neatzīst pieteicējas pieteikumu un lūdz to noraidīt, balstoties uz turpmāk minētajiem argumentiem. [3.1] VID pieprasījumos pieteicējai vairākkārtīgi ir detalizēti argumentējis un izskaidrojis, uz kādu Latvijas Republikā spēkā esošo tiesību normu pamata pieteicējai ir pienākums sniegt pieprasīto informāciju nekavējoties, bet ne vēlāk kā 14 dienu laikā, kā arī brīdinājusi par sekām, kādas var iestāties, neizpildot VID pieprasījumus. Tādējādi VID ir paudis savu nostāju par to, kādēļ pieteicējai ir pienākums sniegt VID likumīgi pieprasīto informāciju.
[3.2] Pieteicēja nepareizi un pretēji informācijas pieprasīšanu regulējošo tiesību normu mērķim interpretē VID pieprasījumos norādītās tiesību normas, kas pieteicējai uzliek par pienākumu sniegt informāciju saistībā ar Lietuvas nodokļu administrācijas pieprasījumu, un tādējādi kavē informācijas apmaiľu tiešo nodokļu jomā ar Eiropas Savienības dalībvalsti.
[4] Pirmās instances tiesas 2009.gada 2.marta tiesas sēdē pieteicējas pārstāvis iesniedza pieteikuma papildinājumus, kuros norādīts turpmāk minētais. [4.1] Lai gan pārbaude tika ierosināta par Lietuvas uzľēmumu – nodokļu maksātāju UAB „Ţalvaris”, neviens jautājums netika uzdots par pašu Lietuvas nodokļu maksātāju, kā arī netika uzdots neviens jautājums par pašu darījumu, kurā ir neskaidrības par Lietuvas uzľēmuma statusu: pircējs vai pārdevējs. Informācija tika pieprasīta par Igaunijas uzľēmumu OU „Timeport Industrials” un britu uzľēmumu „Bennington Consultancy Limited”. Lietuvas uzľēmums UAB „Ţalvaris” nav pieteicējas klients, tādēļ pieteicējas rīcībā nav ziľu par šī uzľēmuma kontiem. Savukārt Igaunijas un Lielbritānijas uzľēmumi ir bankas klienti, taču attiecībā uz tiem ziľu pieprasītājs – Lietuvas nodokļu administrācija – nav ierosinājusi pārbaudes lietas par Lietuvas nodokļu pārskatu (atskaišu) neiesniegšanu un Lietuvas budţetam pienākošos nodokļu nesamaksāšanu. [4.2] No Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkta a), c) apakšpunkta un tiesību piemērošanas prakses izriet, ka pieprasījums par trešo personu kontiem, nevis pašu nodokļu maksātāju kontiem, var tikt veikts tikai kriminālprocesa vai operatīvās lietas ietvaros, nevis administratīvā procesa ietvaros. Tādēļ Kredītiestāţu likuma 63.panta atsevišķos punktos ir nodalītas VID pilnvaras pieprasīt ziľas par nodokļu maksātājiem administratīvā procesa ietvaros – audits, pārbaude, revīzija un VID Finanšu policijas pārvaldes pilnvaras pieprasīt ziľas par klientu kriminālprocesa un operatīvās darbības ietvaros. Savukārt, ja pastāv iespēja, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums un pārbaude ir iespējama tikai ar kriminālprocesa metodēm, tad kriminālprocesa ietvaros VID Finanšu policijas pārvalde atbilstoši Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 4.punktam ir tiesīga pieprasīt jebkuras ziľas par kredītiestādes klientiem un šo pieprasījumu pārbauda un apstiprina izmeklēšanas tiesnesis, tādā veidā sankcionējot
pieprasāmo ziľu loku un to atbilstību likuma prasībām.
[4.3] Administratīvā procesa ietvaros no kredītiestādes tiek pieprasītas ziľas, ko nodokļu maksātājs atsakās sniegt, vai ja nodokļu maksātāja sniegtajām ziľām nav ticamības. Tādēļ likumsakarīgi, ka no kredītiestādes tiek pieprasītas ziľas par šo klientu – nodokļu maksātāju, kas ir atteicies sadarboties ar VID, nevis ziľas par trešajām personām, ar ko minētajam klientam, iespējams, bija darījuma tiesiskās attiecības. Trešā persona, kas nav vainojama nodokļu pārskatu un atskaišu neiesniegšanā, nodokļu nesamaksāšanā un attiecībā uz kuru nav ierosināta nodokļu pārbaude, nav pakļaujama neizpauţamu ziľu pieprasījuma darbībai. [4.4] No Lietuvas nodokļu administrācijai iesniegtajiem līgumiem izriet, ka Lietuvas uzľēmums ir iegādājies preces no Igaunijas un Lielbritānijas uzľēmumiem, tomēr, pārbaudot preču dokumentus, Lietuvas nodokļu administrācija noskaidroja, ka Lietuvas uzľēmums bija pārdevējs. Šajā gadījumā, lai iegūtu informāciju par darījumiem, ko Lietuvas uzľēmums UAB „Ţalvaris” noslēdza ar Igaunijas uzľēmumu un britu uzľēmumu, Lietuvas nodokļu administrācijai ir nepieciešams ierosināt t.s. „pretpārbaudi” pret Igaunijas un britu uzľēmumiem, lai noskaidrotu, kā attiecīgais darījums tiek atspoguļots Igaunijas un britu uzľēmuma grāmatvedībā un norēķinu, un nodokļu dokumentos. Šim nolūkam Lietuvas nodokļu administrācijai būtu jāgrieţas ar lūgumu pie Igaunijas un Lielbritānijas nodokļu administrācijām, lai tās savukārt atbilstoši savām pilnvarām savas jurisdikcijas valstīs pieprasītu šo informāciju no viľu pārraudzībā esošajiem nodokļu maksātājiem. Ja attiecīgi nodokļu maksātāji atteiktos sniegt pieprasīto informāciju, vai to iesniegtajai informācijai nebūtu ticamības, tad šajā gadījumā Igaunijas un Apvienotās Karalistes nodokļu dienestiem būtu jāvēršas ar palīdzības lūgumu to valstu nodokļu dienestos, kuros minētie uzľēmumi tur bankas kontus (t.sk. Latvijas VID). Atbildētājs bez pamatojuma min apstākli, ka Igaunijas uzľēmums un Lielbritānijas uzľēmums nav veikuši nodokļu samaksu saskaľā ar šo valstu tiesību aktu prasībām, tomēr ignorē apstākli, ka ne Igaunijas, ne Apvienotās Karalistes nodokļu dienesti nav vērsušies pie VID ar attiecīgu lūgumu sniegt informāciju un palīdzēt informācijas iegūšanā.
Ignorējot iepriekš minēto kārtību, Lietuvas nodokļu administrācija uzreiz pieprasīja informāciju par Igaunijas un Lielbritānijas uzľēmumiem, lai gan tie nemaz nav vainojami Lietuvas nodokļu nesamaksāšanā vai Lietuvas nodokļu deklarāciju neiesniegšanā. Turklāt netika pieprasīta informācija par pašiem starp Lietuvas un Lielbritānijas, Igaunijas uzľēmumiem notikušajiem darījumiem, bet gan pēc satura plaša informācija: konta izraksts par visiem darījumiem 2 gadu laikā, konta atvēršanas/slēgšanas apstākļi, personas, kas pilnvarotas rīkoties ar kontu. Minētais pieprasījums pēc sava satura būtu nosūtams tikai sadarbības kriminālprocesa ietvaros.
[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 19.jūnija lēmumu tiesvedība lietā izbeigta. Minētais lēmums ar Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 29.oktobra lēmumu, izskatot pieteicējas blakus sūdzību, atstāts negrozīts.
Pieteicēja par Administratīvās apgabaltiesas lēmumu iesniedza blakus sūdzību un ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 5.janvāra lēmumu atcelts Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 29.oktobra lēmums un lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajai rajona tiesai.
[6] Ar Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 18.maija spriedumu pieteikums apmierināts. Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.
[6.1] No Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkta a) un c) apakšpunkta izriet, ka VID ir tiesības pieprasīt no kredītiestādes neizpauţamas ziľas par nodokļu maksātāja konta esamību un kontā veiktajiem darījumiem, ja attiecīgais nodokļu maksātājs neiesniedz nodokļu administrācijai normatīvajos aktos paredzētās ziľas vai neveic nodokļu maksājumus.
[6.2] Latvijas Republikas valdība un Lietuvas Republikas valdība (turpmāk arī – līgumslēdzējas valstis) 1993.gada 17.decembrī ir noslēgusi Nodokļu konvenciju, kuru Saeima ir apstiprinājusi 1994.gada 10.novembrī un kas stājās spēkā 1995.gada 1.janvārī.
Nodokļu konvencija attiecas uz nodokļiem, ko iekasē līgumslēdzējas valstis.
Nodokļu konvencijas 26.pants reglamentē informācijas apmaiľu starp līgumslēdzēju valstu kompetentajām iestādēm. Saskaľā ar minētās tiesību normas pirmo daļu kompetentām iestādēm ir jāapmainās ar informāciju, kas ir nepieciešama šīs konvencijas noteikumu izpildīšanai vai arī līgumslēdzēju valstu iekšējās likumdošanas prasību, kas saistīta ar nodokļiem, kas ietverti šajā konvencijā, izpildīšanu, tik lielā mērā, cik šie likumi nav pretrunā ar šo konvenciju.
[6.3] Saskaľā ar Kredītiestāţu likuma 63.panta otro daļu VID nepieciešamās ziľas pieprasa rakstveidā, pieprasījumā norādot ziľu precīzu nosaukumu un apjomu, kā arī ziľu pieprasīšanas pamatojumu – attiecīgo normatīvo aktu, starptautisko līgumu vai Eiropas Savienības normatīvo aktu.
VID 2007.gada 14.februārī nosūtīja pieteicējai vēstuli Nr.15.16-3-6/7823 ar ziľu pieprasījumu. VID lūdza sniegt ziľas par uzľēmuma OU „Timeport Industrials” un uzľēmuma „Bennington Consultancy Limited” kontiem. VID vēstulē norādīja, ka Lietuvas nodokļu administrācija ir pārbaudījusi Lietuvas uzľēmuma UAB „Ţalvaris” darījumus ar Igaunijas uzľēmumu OU „Timeport Industrials” un britu uzľēmumu „Bennington Consultancy Limited”. Lietuvas uzľēmums UAB „Ţalvaris” bija pārdevis minētajiem uzľēmumiem preces un norēķiniem ir izmantoti bankas konti pieteicējas bankā. Par šiem uzľēmumiem un to veiktajiem darījumiem tika pieprasītas ziľas no Igaunijas un Lielbritānijas nodokļu administrācijām un noskaidrots, ka nekādi darījumi nav veikti. No tā secināms, ka minētie Lielbritānijas un Igaunijas uzľēmumi attiecīgo valstu nodokļu administrācijās nav deklarējuši veiktos darījumus un nav veikuši nodokļu nomaksu.
VID 2007.gada 12.martā nosūtīja pieteicējai atkārtotu vēstuli Nr.15.16.-3-6/12907 ar ziľu pieprasījumu, norādot, ka VID rīcībā nav informācija, vai uzľēmumi, par kuriem pieprasītas ziľas, ir guvuši ienākumus un tiem būtu jāmaksā nodokļi, šāda informācija ir tikai Igaunijas, Apvienotās Karalistes un Lietuvas nodokļu administrācijas rīcībā. VID ir zināms, ka attiecīgo uzľēmumu darījumi netika deklarēti to nodokļu administrācijās. VID norāda, ka saskaľā ar Nodokļu konvencijas 26.pantu informācijas apmaiľa ir neierobeţota un tā neattiecas tikai uz līgumslēdzēju valstu rezidentiem. VID norāda, ka šķērslis nav arī tas, ka pieprasījumā norādīto uzľēmumu reģistrācijas numuri atšķiras no tiem, kas ir pieteicējas rīcībā. Uzľēmumi ir identificējami un tie ir tie paši, par kuriem pieprasītas ziľas.
VID 2007.gada 9.maijā nosūtīja pieteicējai atkārtotu vēstuli Nr.15.16.-3-6/19820 ar ziľu pieprasījumu. VID neatsauc iepriekš nosūtītos pieprasījumus, bet atkārtoti paskaidro to pamatojumu. Papildus VID norāda, ka Noteikumi Nr.884 reglamentē informācijas apmaiľas kārtību starp Latvijas un ārvalstu kompetentajām iestādēm, nevis informācijas apmaiľu starp VID un Latvijas kredītiestādēm. No Lietuvas nodokļu administrācijas saľemtais informācijas pieprasījums atbilst Noteikumu Nr.884 prasībām.
[6.4] Pieteicēja norāda, ka VID Pieprasījums neatbilst Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkta a) un c) apakšpunktā minētajam un Nodokļu konvencijai, jo VID rīcībā nav informācijas, ka Igaunijas Republikas un Lielbritānijas uzľēmumi ir vai tiem jābūt nodokļu maksātājiem.
No Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkta a) un c) apakšpunkta izriet, ka VID ir tiesības pieprasīt no kredītiestādes neizpauţamas ziľas par nodokļu maksātāja konta esamību un kontā veiktajiem darījumiem, ja attiecīgais nodokļu maksātājs neiesniedz nodokļu administrācijai normatīvajos aktos paredzētās ziľas vai neveic nodokļu maksājumus. Tātad VID kā nodokļu administrētājai ir piešķirtas tiesības iegūt informāciju par nodokļu maksātāju. Arī no Nodokļu konvencijas izriet, ka tā attiecas uz nodokļiem, ko iekasē līgumslēdzējas valstis.
VID Pieprasījumā ir lūdzis sniegt ziľas par Igaunijas uzľēmuma OU „Timeport Industrials” un britu uzľēmuma „Bennington Consultancy Limited” kontiem. Minētajiem uzľēmumiem ir, iespējams, bijuši darījumi ar Lietuvas uzľēmumu UAB „Ţalvaris”. Tomēr ziľas netiek prasītas par Lietuvas uzľēmumu UAB „Ţalvaris”, bet gan par Igaunijas uzľēmumu un britu uzľēmumu, turklāt nezinot, vai šie uzľēmumi ir vai nav nodokļu maksātāji.
Tiesa uzskatījusi, lai tiktu piemērots Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkta a) un c) apakšpunkts, ir jābūt ziľām par to, kādas darbības attiecīgais nodokļu maksātājs nav veicis nodokļu nomaksas jomā – vai attiecīgais nodokļu maksātājs neiesniedz nodokļu administrācijai normatīvajos aktos paredzētās ziľas vai neveic nodokļu maksājumus. Pretējā gadījumā nodokļu administrācijas informācijas pieprasījums izietu ārpus tās noteiktajam pilnvarojumam – darboties nodokļu administrācijas jomā. Saskaľā ar tiesiskuma principu iestāde savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim. VID pilnvarojums darboties nodokļu administrācijas jomā izriet no likuma „Par Valsts ieľēmumu dienestu”, likuma „Par nodokļiem un nodevām” un citiem nodokļu sfēru reglamentējošiem tiesību aktiem.
Tātad VID kā nodokļu administrētājai ir piešķirtas tiesības iegūt informāciju par nodokļu maksātāju un ir jāizpildās Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkta a) un c) apakšpunktos noteiktajam, ka VID var pieprasīt ziľas, ja:
a) attiecīgais nodokļu maksātājs neiesniedz nodokļu administrācijai konkrēto nodokļu likumos paredzētās deklarācijas vai nodokļu aprēķinus,
c) attiecīgais nodokļu maksātājs neveic nodokļu maksājumus atbilstoši nodokļu likumu prasībām.
No Pieprasījuma izriet, ka šāds nosacījums nav izpildīts.
Tiesa piekritusi pieteicējai, ka no Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas izriet, ka pieprasījumu par personu kontiem, nesaistot tos ar nodokļu nomaksas pienākumu, var veikt tikai kriminālprocesa vai operatīvās lietas ietvaros, nevis administratīvā procesa ietvaros. Atbilstoši Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 4.punktam izmeklēšanas iestādes, tostarp VID Finanšu policijas pārvalde, ir tiesīga pieprasīt jebkuras ziľas par kredītiestādes klientiem pirmstiesas kriminālprocesā uz izmeklēšanas tiesneša lēmuma pamata. Izskatāmās lietas ietvaros informācija nav pieprasīta kriminālprocesa ietvaros.
Arī Nodokļu konvencija tiek piemērota un attiecas uz nodokļiem, ko iekasē līgumslēdzējas valstis. VID pilnvaras pieprasīt informāciju ir saistāmas tieši ar nodokļu administrācijas darbību. Arī Nodokļu konvencijas 26.panta pirmā daļa reglamentē informācijas apmaiľu starp līgumslēdzēju valstu kompetentajām iestādēm, kas saistīta ar nodokļiem. To, ka Nodokļu konvencija nepaplašina VID pilnvarojumu, norāda konvencijas 26.panta otrā daļa. Saskaľā ar minēto tiesību normu nekādā gadījumā informācijas apmaiľas noteikumus nedrīkst iztulkot kā tādus, kas uzliek līgumslēdzējai valstij pienākumus:
a) veikt administratīvus pasākumus, kas nesaskan ar vienas vai otras līgumslēdzējas valsts likumdošanu vai administratīvo praksi;
b) sniegt informāciju, kas nav pieejama saskaľā ar vienas vai otras līgumslēdzējas valsts likumdošanu vai administratīvo praksi;
c) sniegt informāciju, kas var izpaust jebkuru tirdzniecības, komerciālo vai profesionālo noslēpumu vai tirdzniecības procesu, vai arī sniegt informāciju, kuras izpaušana varētu būt pretrunā ar sabiedrisko kārtību (ordre public).
Tādējādi VID ir pienākums pieprasīt no kredītiestādes neizpauţamas ziľas par nodokļu maksātāja konta esamību un kontā veiktajiem darījumiem, ievērojot Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkta a) un c) apakšpunktu. VID nevar atsaukties uz administratīvo praksi, kas ir pretrunā normatīvajiem aktiem. Šāda prakse varētu būt iedibināta tikai gadījumos, ja trūktu normatīvā regulējuma vai, lai neskaidrs normatīvais regulējums tiktu piemērots vienveidīgi.
[6.5] Tiesa piekritusi VID, ka informācijas apmaiľa starp Latviju un Lietuvu nav savstarpēji ierobeţota. Nodokļu maksātājs var būt gan rezidents, gan nerezidents.
Kā izriet no Nodokļu konvencijas 1.panta, šī konvencija attiecas uz personām, kas ir vienas vai abu līgumslēdzēju valstu rezidenti. Tomēr Nodokļu konvencijas 26.pantā, kas reglamentē informācijas apmaiľu starp līgumslēdzēju valstu kompetentajam iestādēm, norādīts, ka šīs konvencijas 1.pants neierobeţo informācijas apmaiľu.
Tātad informācijas pieprasījums saskaľā ar Nodokļu konvencijas 26.pantu var attiekties gan uz rezidentiem, gan nerezidentiem. Tomēr minētie apsvērumi neietekmē VID pienākumu pieprasīt no kredītiestādes neizpauţamas ziľas par nodokļu maksātāja konta esamību un kontā veiktajiem darījumiem, ievērojot Kredītiestāţu likumu. Tiesa ir secinājusi, ka VID Kredītiestāţu likumu nav ievērojusi.
[6.6] VID pilnvarojuma apjomu pieprasīt no kredītiestādes neizpauţamas ziľas par nodokļu maksātāja konta esamību un kontā veiktajiem darījumiem neietekmē arī
VID norāde uz Direktīvas Nr.77/799 2.pantu un Direktīvas Nr.79/1070 preambulu un 1.pantu.
Lisabonā 2007.gada 13.decembrī Eiropas Savienības dalībvalstu pārstāvji parakstīja Lisabonas Līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu. Lisabonas Līgums stājās spēkā 2009.gada 1.decembrī.
Lisabonas Līguma jeb Līguma par Eiropas Savienību un līguma par Eiropas Savienības darbību 288.pants (bijušais Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 249.pants) noteic Eiropas Savienības tiesību aktus. Minētais pants noteic, ka, īstenojot Eiropas Savienības pilnvaras, iestādes pieľem regulas, direktīvas un lēmumus, kā arī sniedz ieteikumus vai atzinumus. Direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes. Tātad direktīva uzliek Latvijai saistības uz sasniedzamo rezultātu. Tikai īpašos izľēmuma gadījumos direktīvas var būt patstāvīgs tiesību avots, tomēr tiesa nav konstatējusi minētajā lietā īpašu izľēmuma gadījumu.
Tādējādi VID norāde uz direktīvām neietekmē VID pienākumu pieprasīt no kredītiestādes neizpauţamas ziľas par nodokļu maksātāja konta esamību un kontā veiktajiem darījumiem, ievērojot Kredītiestāţu likumu.
[6.7] Noteikumi Nr.884 reglamentē kārtību, kādā tiek veikta informācijas apmaiľa tiešo nodokļu jomā ar Eiropas Savienības dalībvalstīm un valstīm, ar kurām ir noslēgti starptautiskie līgumi par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu (1.punkts). Noteikumi Nr.884 reglamentē informācijas apmaiľas kārtību starp Latvijas un ārvalstu kompetentajām iestādēm, nevis informācijas apmaiľu starp VID un Latvijas kredītiestādēm. Tādējādi minētais normatīvais akts neietekmē VID pienākumu pieprasīt no kredītiestādes neizpauţamas ziľas par nodokļu maksātāja konta esamību un kontā veiktajiem darījumiem, ievērojot Kredītiestāţu likumu.
[6.8] Apkopojot iepriekš minēto, tiesa atzinusi, ka pieteicējas pieteikums ir pamatots, savukārt Pieprasījumā ietvertais administratīvais akts nav tiesisks un līdz ar to ir atceļams.
[7] VID apelācijas sūdzībā par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 18.maija spriedumu norāda turpmāko.
[7.1] Noteikumi Nr.884 reglamentē informācijas apmaiľas kārtību starp Latvijas un ārvalstu kompetentajām iestādēm, nevis informācijas apmaiľu starp VID un Latvijas kredītiestādēm, tādēļ pieteicējai kā Latvijā reģistrētai kredītiestādei nav pamata vērtēt Lietuvas nodokļu administrācijas nosūtīto pieprasījuma vēstuli Latvijas nodokļu administrācijai un VID nosūtīto pieprasījumu pieteicējai.
[7.2] Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkta a) un c) apakšpunkts būtu interpretējams nevis ar gramatisko tiesību normu interpretācijas metodi, bet ar teleoloģisko metodi, ievērojot sprieduma 9.punkta trešajā rindkopā un 11.punkta pirmajā un otrajā rindkopā minētajā Nodokļu konvencijas 26.panta pirmajā un otrajā daļā norādīto par informācijas apmaiľas neierobeţotību starp Latvijas un Lietuvas nodokļu administrācijām un sprieduma 8.punkta pirmajā rindkopā minēto Nodokļu konvencijas mērķi – novērst iespējamo nodokļu nemaksāšanu.
Minētie mērķi izriet arī no Direktīvas Nr.77/799 2.panta un Direktīvas Nr.79/1070 preambulas un 1.panta.
Līdz ar to, tā kā Igaunijas un Lielbritānijas uzľēmumi attiecīgo valstu nodokļu administrācijās nav deklarējuši veiktos darījumus un nav veikuši nodokļu nomaksu (kā norādīts sprieduma 9.punkta otrajā rindkopā), tad VID saskaľā ar APL 59.pantu un likuma „Par Valsts ieľēmumu dienestu” 10.panta pirmās daļas 5.punktu bija tiesības pieprasīt informāciju no pieteicējas kā kredītiestādes un minēto uzľēmumu kontu iespējamās turētājas par šo uzľēmumu kontiem.
[7.3] Tiesa nav vērtējusi, vai sprieduma 10.punkta trešajā rindkopā minētās ziľas par uzľēmumiem OU „Timeport Industrials” un „Bennington Consultancy Limited” kontiem atbilst Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkta a) un c) apakšpunktā ietvertajam jēdzienam „neizpauţamas ziľas”.
[7.4] Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkta a) un c) apakšpunktā ietvertais jēdziens „nodokļu maksātājs” ietver gan rezidentus, gan nerezidentus kā nodokļu maksātājus, tādēļ nav nozīmes sprieduma 10.punkta trešajā rindkopā minētajam par uzľēmumu OU „Timeport Industrials” un „Bennington Consultancy Limited” kā Lietuvas nodokļu maksātājiem.
[7.5] Pieteicējas rīcība, nesniedzot iestādei tās pieprasīto informāciju, neatbilst sprieduma 5.punktā un 10.punkta devītajā rindkopā minētajai administratīvajai praksei, jo bankas attiecīgajās situācijās sniedz šādu informāciju. Līdz ar to nav nozīmes sprieduma 10.punkta septītajā rindkopā norādītajam, ka informācija nav pieprasīta kriminālprocesa ietvaros. VID nesaskata tiesiskuma un pilnvarojuma robeţu pārkāpumus iestādes rīcībā.
[8] Paskaidrojumos par apelācijas sūdzību pieteicēja norāda sekojošo.
[8.1] Maldīgs ir apelācijas sūdzībā norādītais viedoklis, ka pieteicējai nav pamata vērtēt Lietuvas nodokļu administrācijas pieprasījumu VID un VID nosūtīto pieprasījumu pieteicējai.
Nav apstrīdams princips, ka valsts institūcija, amatpersona vai iestāde var saľemt no kredītiestādes neizpauţamas ziľas tikai tādā gadījumā, apjomā un kārtībā, kāda ir paredzēta normatīvajos aktos. Savukārt kredītiestāde attiecīgas ziľas var sniegt tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka pieprasījumā minētā kārtība ir ievērota.
Krimināllikuma 200.panta pirmā daļa paredz kriminālatbildību par neizpauţamu ziľu, kas nav valsts noslēpums, izpaušanu, ja to izdarījusi persona, kas nav valsts amatpersona un kas ir atbildīga par ziľu glabāšanu. Minētā panta otrā daļa paredz kriminālatbildību par komercnoslēpuma izpaušanu.
Līdz ar to likumdevējs nostādījis bankas noslēpuma aizsardzību augstāk par valsts institūciju, iestāţu un amatpersonu pieprasījumu izpildi.
Kredītiestādes šaubu gadījumā par saľemtā pieprasījuma vai pieprasīto ziľu apjoma pamatotību vai normatīvajos aktos noteiktās kārtības ievērošanu saistībā ar šo ziľu pieprasīšanu kredītiestādei jāvadās pēc piesardzības principa un jāatturas no pieprasījuma izpildes, jo:
a) valsts institūcijai ir iespēja labot
vai precizēt pieprasījumu, tādā veidā
panākot vēlamo rezultātu. Savukārt ziľu sniegšanai ir neatgriezeniskas sekas un iespējamais nodarītais kaitējums vairs nevar tikt novērsts;
b) sniedzot ziľas uz pieprasījumu, kas neatbilst normatīvo aktu prasībām, kredītiestādes darbinieks sevi pakļauj kriminālatbildības riskam, savukārt kredītiestādi – arī civiltiesiskās atbildības un reputācijas riskam.
[8.2] VID pieprasītās ziľas atbilstoši Kredītiestāţu likuma 62.panta piektajai daļai ir neizpauţamas ziľas.
[8.3] Pieteicējai ir šaubas par pieprasīto ziľu aktualitāti šobrīd, jo kopš to pieprasīšanas ir pagājuši vairāk kā 3 gadi.
VID nav veicis nekādas darbības, lai savā Pieprasījumā novērstu konstatētos trūkumus un neprecizitātes, lai tādējādi padarītu Pieprasījumu par izpildāmu no pieteicējas puses.
[8.4] Ja VID piekopj administratīvo praksi, kas ir pretēja normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai, tā uzskatāma par VID prettiesisku rīcību.
[9] Atbildētāja pārstāvji tiesas sēdē apelācijas sūdzību uzturēja, pamatojoties uz paskaidrojumos tiesai un apelācijas sūdzībā minētajiem argumentiem.
Pieteicējas pārstāvji tiesas sēdē apelācijas sūdzību neatzina, pamatojoties uz pieteikumā un paskaidrojumos par apelācijas sūdzību ietvertajiem motīviem.
Motīvu daļa
[10] Pārbaudījusi lietas materiālus un noklausījusies administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus, Administratīvā apgabaltiesa (turpmāk – apgabaltiesa) atzīst, ka apelācijas sūdzība ir nepamatota un noraidāma.
[11] APL 307.panta ceturtā daļa paredz, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.
Apgabaltiesa, pārbaudot pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumu (šā sprieduma [6] punkts), atzīst, ka tiesa ir pareizi novērtējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus. Apgabaltiesa pirmās instances tiesas pamatojumu atzīst par pareizu un pilnībā pietiekamu, tāpēc pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un to neatkārto.
[12] Apgabaltiesa atbildētāja apelācijas sūdzību atzīst par nepamatotu, ievērojot turpmāk norādītos apsvērumus:.
[12.1] Apgabaltiesa piekrīt atbildētājam, ka pieteicējas kompetencē neietilpst vērtēt Lietuvas nodokļu administrācijas nosūtīto pieprasījuma vēstuli Latvijas nodokļu administrācijai, jo Noteikumi Nr.884 (kuri izstrādāti, pamatojoties uz Direktīvas Nr.77/799 pamata), regulē informācijas apmaiľas kārtību starp valstu kompetentajām iestādēm tiešo nodokļu jomā.
Tai pat laikā šo noteikumu 15.punkts noteic, ka informāciju, ko pieprasījusi Eiropas Savienības dalībvalsts kompetentā iestāde vai tās valsts kompetentā iestāde, ar kuru Latvija ir noslēgusi nodokļu konvenciju, VID iegūst tādā kārtībā, kādā to iegūtu, rīkojoties savā vārdā vai pēc citas Latvijas Republikas iestādes pieprasījuma attiecībā uz Latvijas nodokļu maksātāju.
Savukārt noteikumu 17.punkts paredz, ja VID nevar izpildīt saľemto informācijas pieprasījumu, piemēram, ja Latvijas normatīvie akti neparedz iespēju iegūt par Latvijas nodokļu maksātājiem tādu informāciju, kādu pieprasa Eiropas Savienības dalībvalsts kompetentā iestāde vai tās valsts kompetentā iestāde, ar kuru Latvija ir noslēgusi nodokļu konvenciju, un šādas informācijas sniegšana nav atrunāta konkrētā nodokļu konvencijā vai Eiropas Savienības tiesību aktā, kā arī ja informācijas pieprasījumā nav norādīta šo noteikumu 12.punktā minētā informācija, atbildē uz informācijas pieprasījumu pamato atteikumu sniegt pieprasīto informāciju.
Minētais nozīmē, ka Noteikumi Nr.884 nerada plašākas iespējas pieprasīt informāciju, nekā tas noteikts Latvijas likumos, proti, informācijas apmaiľa ir iespējama tikai tiktāl, ciktāl to atļauj Latvijas likumi. Tādi pat noteikumi ir ietverti arī Direktīvas Nr.77/799 8.pantā.
Ievērojot minēto, pieteicējai bija jānovērtē tai adresētais Pieprasījums, vadoties no Kredītiestāţu likuma normām.
Apgabaltiesa nepiekrīt atbildētāja nostājai, ka pieteicējai nav arī tiesību vērtēt VID pieprasījumu kredītiestādei.
Kredītiestāţu likuma 2.panta pirmā daļa (likuma redakcijā, kas bija spēkā uz Pieprasījuma iesniegšanas brīdi) noteic, ka šis likums nosaka kredītiestāţu tiesisko statusu, reglamentē šo iestāţu darbību, atbildību un uzraudzību, kā arī nosaka to personu tiesības, pienākumus un atbildību, uz kurām attiecas šā likuma prasības.
Tas nozīmē, ka Kredītiestāţu likuma normas ir saistošas kredītiestādei un tā nevar atteikties tās piemērot savā darbībā. Secīgi pieteicējai ir jāpiemēro arī Kredītiestāţu likuma 63.pants atbilstoši tā jēgai un būtībai. Ľemot vērā to, ka attiecībā uz VID ir izvirzītas noteikta veida prasības, kādas ir jāievēro, pieprasot informāciju kredītiestādei, kredītiestādei ir tiesības pārbaudīt, vai šīs prasības ir ievērotas, jo pretējā gadījumā likums kredītiestādei neļauj sniegt informāciju. Turklāt, ja kredītiestādei nebūtu tiesību vērtēt tai nosūtīto informācijas pieprasījumu, tad šādai likuma normai nebūtu nozīmes.
Tomēr kredītiestāde ir tiesīga vērtēt pieprasījuma pamatotību līdz zināmai robeţai, proti, kredītiestāde ir tiesīga informācijas pieprasījumu pārbaudīt tikai formāli. Minētais izriet no Kredītiestāţu likuma 63.panta otrās daļas, kas noteic, ka izľemot šā panta pirmās daļas 1. un 12.punktā minēto gadījumu, valsts institūcija, valsts amatpersona vai cita iestāde un amatpersona nepieciešamās ziľas pieprasa rakstveidā, pieprasījumā norādot ziľu precīzu nosaukumu un apjomu, kā arī ziľu pieprasīšanas pamatojumu – attiecīgo normatīvo aktu, starptautisko līgumu vai Eiropas Savienības normatīvo aktu.
Tātad, ja pieprasījums atbilst Kredītiestāţu likuma 63.panta otrajā daļā noteiktajiem formālajiem kritērijiem, tad kredītiestādei informācija ir jāsniedz. Kredītiestāde nav tiesīga pārbaudīt, vai pieprasījumā minētais pamatojums ir patiess. Tai pat laikā pieprasījumam ir jāatbilst arī Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punktam, kur ir norādīts, par kādām personām un kādos gadījumos ziľas var tikt prasītas. Līdz ar to kredītiestādei ir formāli jāpārliecinās (vadoties no pieprasījumā iekļautās informācijas), vai persona, par kuru tiek pieprasīta informācija, atbilst tam personu lokam, par kurām var tikt pieprasīta informācija.
Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkts paredz, ka VID var pieprasīt informāciju par nodokļu maksātājiem, ja tas neiesniedz nodokļu administrācijai deklarācijas vai nodokļu aprēķinus, ja nodokļu maksātāja nodokļu audita laikā ir konstatēti grāmatvedības uzskaites vai nodokļu likumu pārkāpumi, ja nodokļu maksātājs neveic nodokļu maksājumus (a), b), c) apakšpunkti).
Izskatāmajā gadījumā no Pieprasījuma bija acīmredzams, ka Igaunijas un Lielbritānijas uzľēmumi neatbilst nevienai no Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkta prasībām, proti, tie nav nodokļu maksātāji, uz kuriem būtu attiecināms kāds no normā minētajiem tiesiskajiem pamatojumiem, kas ļauj pieprasīt informāciju par šiem uzľēmumiem. Līdz ar to pieteicēja bija tiesīga nesniegt pieprasīto informāciju.
Apgabaltiesa papildus norāda, ka Direktīva Nr.77/799 neierobeţo dalībvalstu kompetentās iestādes pieprasīt informāciju par jebkuras Eiropas Savienības dalībvalsts nodokļu maksātājiem, arī par tādiem, kas nav pieprasītājas valsts rezidents vai nerezidents. Taču šādus ierobeţojumus rada konkrēto valstu likumdošana, kas attiecībā pret šo direktīvu ir primāra (Direktīvas Nr.77/799 8.pants). Tas nozīmē, ja Igaunijas un Lielbritānijas uzľēmumi atbilstu Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkta prasībām, tad pieteicējai būtu jāsniedz informācija, neatkarīgi no tā, ka šie uzľēmumi nav Lietuvas rezidenti vai nerezidenti.
[12.2] Atbildētājs norādījis, ka Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkta a) un c) apakšpunkts būtu interpretējams nevis ar gramatisko tiesību normu interpretācijas metodi, bet ar teleoloģisko metodi, ievērojot Nodokļu konvencijas 26.panta pirmajā un otrajā daļā norādīto par informācijas apmaiľas neierobeţotību starp Latvijas un Lietuvas nodokļu administrācijām un Nodokļu konvencijas mērķi – novērst iespējamo nodokļu nemaksāšanu. Minētie mērķi izriet arī no Direktīvas Nr.77/799 2.panta un Direktīvas Nr.79/1070 preambulas un 1.panta.
Apgabaltiesa neapšauba augstāk minēto starptautisko un Eiropas Savienības tiesību normu mērķi, tai pat laikā šīs pašas normas tiešā tekstā noteic nacionālo tiesību aktu prioritāti pār šīm normām (Nodokļu konvencijas 26.panta 2.punkts, Direktīvas Nr.77/799 8.pants, Noteikumu Nr.884 15. un 17.punkts). Līdz ar to jau pašās starptautiskajās tiesību normās, kā arī Eiropas Savienības normās, neskatoties uz to mērķi, ir noteikts, ka šī mērķa sasniegšana tomēr ir ierobeţota.
[12.3] Atbildētājs apelācijas sūdzībā norādījis, ka pirmās instances tiesa nav vērtējusi, vai sprieduma 10.punkta trešajā rindkopā minētās ziľas par uzľēmumu OU „Timeport Industrials” un „Bennington Consultancy Limited” kontiem atbilst Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkta a) un c) apakšpunktā ietvertajam jēdzienam „neizpauţamas ziľas”.
Apgabaltiesa primāri norāda, ka izvirzot minēto argumentu, atbildētājs nonāk pretrunā ar Pieprasījumā norādīto pamatojumu. Ja atbildētājs būtu uzskatījis, ka pieprasītā informācija nav neizpauţamas ziľas, tad atbildētājam nevajadzētu informāciju pieprasīt saskaľā ar Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punktu. Neskatoties uz šīm pretrunām, apgabaltiesa vērtē atbildētāja argumentu.
Vērtējot Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmajā daļā iekļauto jēdzienu „neizpauţamas ziľas”, apgabaltiesa konstatē, ka Kredītiestāţu likuma 61.panta pirmā daļa noteic, ka kredītiestādes pienākums ir garantēt klientu personas, kontu, noguldījumu un darījumu noslēpumu.
Kredītiestāţu likuma 62.panta piektā daļa noteic, ka ziľas par klientu un viľa darījumiem, kuras kredītiestāde iegūst, sniedzot finanšu pakalpojumus saskaľā ar noslēgtajiem līgumiem, ir neizpauţamas ziľas, kas nesatur valsts noslēpumu.
Tālāk jēdziens „neizpauţamas ziľas” tiek lietots 63.pantā, nosakot, kam un kādos apstākļos kredītiestādei ir jāsniedz neizpauţamās ziľas.
Kredītiestāţu likuma 1.panta 9.punkts noteic, ka klients ir persona, kurai kredītiestāde sniedz finanšu pakalpojumus.
No augstāk minētajām normām izriet, ka neizpauţamas ziľas ir ziľas par klientu un viľa darījumiem, kas kļuvuši zināmi kredītiestādei, sniedzot finanšu pakalpojumus. Turklāt, apgabaltiesas ieskatā, ziľas par klientu ietver arī informāciju par to, ka persona ir konkrētās kredītiestādes klients. Kredītiestāţu likumā nav norādes, ka par neizpauţamu informāciju būtu atzīstamas arī ziľas par kontiem. Tai pat laikā jāľem vērā, ka ziľām par kontiem bez informācijas par to turētājiem, nav nekādas vērtības, it īpaši Kredītiestāţu likuma 63.panta pirmās daļas 11.punkta kontekstā, kad informācija vienmēr tiek prasīta saistībā ar konkrētu nodokļu maksātāju. Līdz ar to atzīstams, ka ziľas par klientu ietver arī ziľas par kredītiestādē atvērtajiem kontiem.
Atbildētājs pieprasījis sekojošas ziľas:
1) Vai pieteicējas bankā ir atvērti pieprasījumā norādītie konti;
2) Kam pieder šie konti un kas ir pilnvaroti rīkoties ar kontos esošajiem naudas līdzekļiem un izľemt no tiem skaidru naudu;
3) Kas ir atvēris šos bankas kontus;
4) Kad ir atvērti šie bankas konti? Ja konti ir slēgti, kad tas izdarīts;
5) Pielikumā lūgts pievienot šo kontu izrakstus par konkrētu laika periodu (2 gadiem un 4 mēnešiem).
Ievērojot augstāk minēto tiesību normu interpretāciju, apgabaltiesa atzīst, ka visa pieprasītā informācija atbilst neizpauţamu ziľu statusam.
[12.4] Atbildētājs norāda, ka pieteicēja, nesniedzot iestādei tās pieprasīto informāciju, rīkojusies pretēji administratīvajai praksei, jo bankas attiecīgajās situācijās sniedz šādu informāciju.
Pirmās instances tiesa jau devusi savu novērtējumu šim argumentam (šā sprieduma [6.4] punkta pēdējā rindkopa), kuram apgabaltiesa pilnībā pievienojusies, tāpēc to neatkārto.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu, Kredītiestāţu likuma 63.panta septīto daļu, Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda
Apmierināt akciju sabiedrības „Aizkraukles banka” pieteikumu.
Atcelt Valsts ieľēmumu dienesta ģenerāldirektora 2007.gada 9.maija pieprasījumā Nr.15.16-3-6/19820 ietverto administratīvo aktu ar tā pieľemšanas dienu.
Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.
Tiesas sēdes priekšsēdētāja
(paraksts)
Dz.Amerika
Tiesneses
(paraksts)
Ļ.Kušnire
(paraksts)
S.Kanenberga
Kriminal.lv в Телеграме
