Godātā tiesa !
Es esmu uzņēmies veikt aizstāvību trim tiesājamiem šajā kriminālprocesā— Vladimiram Oderovam, Viktoram Piļutinam un Vladimiram Černovam.
Tā kā apsūdzība ir cieši saistījusi šīs trīs personas par it kā kopīgi izdarītu noziedzīgu epizodi— fiktīvi noformētu dīzeļdegvielas kravas pārkraušanu no tankkuģa “Matalobos” uz trim ārzemju kuģiem “Serena”, “Orion” un “Telios”, tad es uzskatu par lietderīgu noturēt vienu debašu runu visu trīs minēto apsūdzēto kopīgai aizstāvībai, jo argumenti, kas attaisno manus aizstāvamos, būs kopīgi un vienādi attieksies uz visiem trim.
Nedaudz vairāk kā piecus gadus atpakaļ, 2008. gada 9. jūnijā, Rīgas apgabaltiesa pirmajā instancē Vladimiru Oderovu atzina par vainīgu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kas paredzēti Krimināllikuma 190. panta 2. daļā, 20. panta 4. daļā, 275. panta 2. daļā un 195. panta 2. daļā un noteica viņam sodu— brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem un vienu mēnesi ar daļēju mantas konfiskāciju.
Viktoru Piļutinu tiesa atzina par vainīgu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kas paredzēti Krimināllikuma 20. panta 4.daļā 190.panta 2. daļā, 275. panta 2. daļā un noteica viņam sodu brīvības atņemšanu uz 2 gadiem nosacīti ar pārbaudes laiku 2 gadi bez mantas konfiskācijas.
Vladimiru Černovu tiesa atzina par vainīgu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kas paredzēti Krimināllikuma 20. panta 4. daļā, 190. panta 2. daļā, 275. panta 2. daļā un noteica viņam sodu— brīvības atņemšanu uz diviem gadiem nosacīti ar pārbaudes laiku 2 gadi, bez mantas konfiskācijas.
Minētais Rīgas apgabaltiesas spriedums nav tiesisks un nav pamatots.
Mani klienti Vladimirs Oderovs, Viktors Piļutins un Vladimirs Černovs viņiem inkriminētos noziegumus nav izdarījuši.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 512. panta prasībām, tiesai spriedums jāpamato ar pierādījumiem, kas pārbaudīti tiesas sēdē un rakstveida pierādījumiem un dokumentiem.
Attiecībā uz maniem klientiem Vladimiru Oderovu, Viktoru Piļutinu un Vladimiru Černovu pirmās instances tiesa šīs prasības nav ievērojusi, bet ignorējusi.
Oderovs, Piļutins un Černovs notiesāti tikai un vienīgi uz nepamatotām un absurdām un pretrunīgām līdzapsūdzētā Valērija Vasiļjeva lieīcbām, tiesai savā spriedumā nereti tās bez kāda objektīva pamata pat sagrozot.
Spriedumā teikts— citēju-
“Apsūdzētie Valērijs Vasīļjevs, Vladimirs Oderovs, Vladimirs Korebo un Vadims Horunžijs pēc iepriekšējas norunas un grupā izdarīja kontrabandu.”
Par it kā šo personu iepriekšēju norunu liecina tikai viens vienīgs apsūdzētais Valērijs Vasīļjevs. Nekādu citu pierādījumu lietas materiālos par to nav.
Par Vladimira Oderova saistību ar Valērija Vasīļjeva noziedzīgo grupējumu neliecina neviens cits no pārējiem astoņiem apsūdzētajiem, ne viens liecinieks, par to nav neviena telefonieraksta atšifrējuma, neraugoties uz to, ka gan Valērija Vasīļjeva telefonsarunas tika ierakstītas, gan Vladimira Oderova telefonsarunas tika regulāri noklausītas un ierakstītas.
Gluži otrādi— lietas materiālos ir pierādījumi, ka Oderovu nekādi nevar iesaistīt noziedzīgās darbībās.
Paskatīsim Valērija Vasīļjeva un Vladimira Korebo 2004. gada 31. marta telefonsarunas atšifrējumu (1. sēj. 67.lp. un 46. sēj. 155.lpp).
Vasīļjevs saka Korebo: Visu laiku it kā tā.
A ko Jūs tur ar “OVI”? Jūs taču braucāt: Ko Jūs tur? Kā Jūs tur? Es saku— nekā.
Tur “OVI” saku— neparakstās ne uz ko.
Korebo atbild: Saki, neparakstās, neiet cauri nekas, viss.
Vasīļjevs: Jā. Tā es viņam arī saku— neparakstās ne zem kā. (lamuvārds). Vispār, (lamuvārds).
Par to, ka Vladimirs Oderovs nav Vasīļjeva— Korebo— Horunžija noziedzīgā grupējuma dalībnieks, redzams arī no 2006. gada 18. janvāra sarunas starp Valēriju Vasīļjevu un KNAB operatīvās izstrādes vienu no vadošajiem darbiniekiem— Juri Jurašu audioieraksta atšifrējuma, kurā Vasīļjevs nosauc sava noziedzīgā grupējuma galvenos dalībniekus.
Šeit Vasīļjevs aprunājot ar Jurašu par ko viņš gatavs dot kukuli 50 000 Ls apmērā Jurašam, saka:
“Es esmu vadītājs un es nekad savus cilvēkus nepametu nelaimē. Attiecīgi, tie ir mani— Mačanovskaja, Jakubovskaja, Jakubovskis un es un Korebo. Četri cilvēki.”
(31. sēj. 18.lp.)
Uzskatot, ka ir jau uzpircis KNAB darbinieku Juri Jurašu, Valērijs Vasīļjevs sarunā ar viņu kļūst pavisam atklāts, un atklāti pastāsta, ka viņam nav nekāda sakara ar degvielas vagoniem no Baltkrievijas, kas likti apsūdzības pamatā, kuri ienākuši uz OVI vārda un it kā fiktīvi reeksportēti
Vasīļjevs Jurašam:
“Es tev godīgi teikšu, tā papīru firma bija.
Izdalīja papīrus un izdzina kontrabasu caur papīriem. Nekā tāda šeit nenotika. Kā Krauze bakstās tur kaut kādus vagonus no Baltkrievijas. Tādu vagonu tur ne tuvu nebija! Šeit trubas lietas palika zem papīriem. Lūk, un viss! Viss, kas šeit notika. Izdzina caur banku, nu, aizvēra dokumentus. Lūk, lūk, lieta. Nekā cita vairāk tur nebija”
(31. sēj. 18. lpp.)
Par to, ka tiešām laikā par kuru Vasiļjevam, Oderovam, un Černovam tiek inkriminēta kontrabanda, tika lielos apmēros regulāri veiktas zādzības no naftas produktu cauruļvada Polocka— Ventspils, kuras bija jārealizē caur naftas produktu tirdzniecības uzņēmumiem, viennozīmīgi redzams no Saeimas Korupcijas, kontrabandas un organizētās noziedzības novēršanas un apkarošanas uzraudzības komisijas 2005. gada 19. aprīļa un 2004. gada 14. septembra sēžu protokoliem, kuru kopijas, diemžēl, tiesa atteica pievienot lietas materiāliem.
2005. gada 19. aprīļa sēdē Ekonomikas policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks Gatis Gudermanis ziņoja, ka pēc statistikas datiem no minētā dīzeļdegvielas vada nozagti 2003. gadā 30 tūkstoši tonnas, bet 2004. gadā pirmajā pusē19 tūkstoši tonnas dīzeļdegvielas.
Ka degviela, kuru Valērijs Vasīļjevs caur SIA “Aijas nafta” pavadzīmēm realizēja degvielas tirdzniecības uzņēmumiem nav viss SIA “OVI” ienākusī un it kā nereeksportētā dīzeļdegviela, bet gan dīzeļdegviela, kas regulāri tiek zagta no Polockas— Ventspils cauruļvada, pierādīt bija vienkāršāk par vienkāršu.
Vladimirs Oderovs pirmstiesas izmeklēšanas gaitā procesa virzītājam prokuroram Krauzem lūdza to izdarīt, proti— likumā noteiktajā kārtībā veikt no “OVI” ienākušās no Baltkrievijas, un Vasīļjeva realizētās caur “Aijas nafta” dīzeļdegvielas paraugu ķīmisko ekspertīzi, kā arī veikt visu dokumentu, kas apliecina SIA “OVI” iepirktās dīzeļdegvielas un it kā vēlāk SIA “Aijas nafta” realizētās dīzeļdegvielas autentiskumu, ekspertīzi, jo naftas vada degvielai ir paaugstināts sēra saturs, augstāks, nekā pa dzelzceļu piegādātajam no Baltkrievijas.
(53. sēj. 133.lp)
Taču prokurors Krauze, kurš bija ieinteresēts Oderova notiesāšanā, nevis patiesības noskaidrošanā, ar savu 2006. gada 16.oktobra lēmumu veikt paraugu ķīmisko ekspertīzi atteica.
Atsaucoties, ka pirmstiesas izmeklēšanas gaitā viņš paraugus nav izņēmis, bet attiecībā uz dokumentu ekspertīzi, Oderovs nav noformējis jautājumus ekspertam !
(53. sēj. 144-146 lpp)
Ar lietas materiāliem viennozīmīgi pierādīts, ka dīzeļdegvielu, par kuru pēc apsūdzības un 1. instances tiesas domām tika noformēts fiktīvs reeksports, SIA “OVI” ieveda savā muitas noliktavā Rīgā, caur muitas kontrolpunktu “Sarkandaugava” 2004. gada 15. un 24. aprīlī. Tas redzams pēc deklarācijām 1m 7c 108 339, 1m 7c 109363 un 1m 7 109415
(51. sēj. un tiesas laikā pievienotie materiāli)
Tai pat laikā 1. instances tiesa savā spriedumā (5. lpp.) apgalvo, ka dīzeļdegvielas realizācija caur SIA “Aijas nafta” uz SIA “Ziemeļu nafta” notikusi jau 2004. gada 14. aprīlī, t. i. vismaz dienu ātrāk, kā tā bija ienākusi muitas noliktavā, kas ir absolūts absurds.
Absurds ir arī apgalvojums, ka dīzeļdegviela no “OVI”muitas noliktavās nogādātavispirms Smārdes naftas bāzē.
SIA “Aijas nafta” Smārdes bāzē ir tikai divas tvertnes— Nr.4 un Nr.5. Pie kam tvertne Nr.5 nav viss dīzeļdegvielas, bet gan benzīna. (1.sēj. l. l. 19).
“Aijas naftas” dīzeļdegviela tvertnes tilpums ir 53m3 (1.sēj. l. l. 19). Tas nozīmē, ka šajā tvertnē iet ne vairāk kā 53000 l degvielas.
Saskaitot spriedumā minētās pavadzīmēs norādīto dīzeļdegvielas daudzumu, ko it kā pārdevusi “Aijas nafta” apsūdzība un līdz ar to arī 1. instances tiesa pieļāvušas aritmētisku kļūdu par 111 424 kg, jeb 159 177 litriem, 1.819.492 kg vietā norādot tikai 1.708.068 kg.
Tādējādi, saskaņā ar 1. instances tiesas spriedumā apgalvoto iznāk, ka no Smārdes bāzes izvests 50 reizes vairāk dīzeļdegvielas, nekā tvertnes ietilpība, proti no tvertnes kuras tilpums ir 53 tūkstoši litru, izvests 2 miljoni 600 tūkstoši litru.
Par to, ka 2004. gada aprīlī SIA “Aijas nafta” nav notikusi ne dīzeļdegvielas piegāde Smārdes naftas bāzē ne arī izvešana no tās, apstiprināja arī liecinieki— “OVI” Smārdes bāzes vadītāja Rita Tjurjapīna, liecinieki Žanna Ždana, Viktors Solovjovs un Agnis Andersons un SIA “Elta Tessa” dispečers Ainārs Tomsons (spriedums, l. l. 46)
To apstiprina arī lietiskie pierādījumi— SIA “Elta Tessa” ceļazīmes, no kurām redzams, ka tajās minētie šoferi minētajos ceļa zīmes datumos, kad it kā veduši no Smārdes “Aijas naftas dīzeļdegvielu, faktiski atradušies pavisam citos reisos.
Lai saprastu, ka pasaka par “OVI” no Baltkrievijas pa dzelzceļu saņemtās dīzeļdegvielas no muitas noliktavas Sarkandaugavā pārvešanu uz Smārdes naftas bāzi un no turienes dažādām republikas degvielas uzpildes stacijām ir murgs, nebija nepieciešams nedz pratināt lieciniekus, nedz pētīt pavadzīmes.
No SIA “OVI” muitas noliktavas Sarkandaugavā līdz Smārdes naftas bāzei ir 70 km, un tās nesavieno nedz dzelzceļš, nedz ūdensceļi. 1.instances tiesai Vladimirs Oderovs iesniedz un tika pievienotu lietai SIA “Baltika LA” uzziņa par SIA”OVI” muitas noliktavas Sarkandaugavā cauruļvada pārbaudes mērījumiem, kas apstiprina, ka 2004. gadā minētās muitas noliktavas tehniskās iespējas bija veikt kravu pārkraušanu tikai pēc shēmas “dzelzceļa cisternas— rezervuāri— kuģis, proti— šajā noliktavā uzpildīt degvielas vedējus autocisternas nebija iespējams.
Par to pārliecinoši šīs tiesas sēdē liecināja gan apsūdzētais Oderovs, gan “OVI” muitas noliktavas priekšnieks liecinieks Mazgalovs
Pretēji liecinieku liecībām, dokumentālajiem pierādījumiem un elementārai loģikai,
1.instances tiesa savā spriedumā ietiepīgi norāda uz kontrabandas degvielas piegādi no SIA “OVI” tvertnēm Smārdes naftas bāzē (spriedums 5-6 lpp)
Tā arī sprieduma 34. lapā teikts: citēju— “Neskatoties uz šiem pierādījumiem (SIA “OVI” Smārdes bāzes vadītājs Ritas Tjurjapīnas, liecinieka Žannas Ždanas, Viktora Solovjova, Agņa Andersona liecībām, ka 2004. gada aprīlī SIA”Aijas nafta” nav notikusi dīzeļdegvielas piegāde, ne tās izvešana no naftas bāzes Smārdē esošajām SIA “Aijas nafta” nomātajām tvertnēm Nr.4 un Nr5., kriminālprocesā ir pierādījumi, kas satur ziņas par faktiem, ka SIA “Aijas nafta” vārdā notiek darījumi ar naftas produktiem— dīzeļdegvielu.”— citātu beidzu.
Par to, ka “Aijas naftas” vārdā notikuši darījumi, precīzāk— noformēti dokumenti it kā par degvielas piegādi uzpildes staciju bāzēm— nav strīda, un nav šaubu, ka šādi darījumi bija.
Taču šiem darījumiem nav nekāda sakara ar manu klientu Vladimiru Oderovu, kurš, kā sarunā ar Korebo apgalvoja Vasīļjevs— ne uz ko neparakstās.
Vienīgais sakars Vladimiram Oderovam ar šo lietu ir tas, ka SIA “Aijas nafta” kura pēc tam kad to Vasīļjevs iegādājās uz Horsta vārda un kuru viņš izmantoja zagtās dīzeļdegvielas realizācijas piesegšanai, līdz tam piederēja Oderovam.
Tiešām, Vladimirs Oderovs 2004. gada 25. martā pārdeva viņam piederošo firmu “Aijas nafta” par 25000 latiem.
(38.sēj. 13-14 lp.)
Pārdeva tāpēc, ka no šīs firmas bija vairāk raižu nekā labuma. Un pēkšņi parādījās pircējs.
Nav strīda par to, ka “Aijas nafta” faktiskais pircējs bija Valērijs Vasiļjevs, bet firma tika noformēta pēc Vasiļjeva ierosmes un plāna uz tā saucamā zicdirektora Horsta vārda. Pirkšanas un pārdošanas juridisko pusi formēja ne jau personīgi Oderovs, bet viņa— grāmatvedības un juridiskā dienesta darbinieki.
Ja starp Valēriju Vasiļjevu un Vladimiru Oderovu pastāvētu noziedzīga vienošanās par SIA “Aijas nafta” izmantošanu nelegālas izcelsmes dīzeļdegvielas realizācijai, tad Vasiļjevam nebūtu nekādas vajadzības šo firmu iegādāties no Oderova.
Acīmredzot, tieši tāpēc, ka “Oderovs ne uz ko neparakstās” kā to apstiprināja savā telefonsarunā Vasiļjevs ar Karebo, Vasiļjevam firmu no Oderova nācās nopirkt.
Taču SIA “Aijas naftas” pārdošana noformēta pēc visiem likumiem un noteikumiem un Oderova rīcībā šeit nav nekā krimināla.
Kardinālais jautājums šajā lietā joprojām ir-
vai SIA”OVI” no Baltkrievijas ar dzelzceļu transportu ienākusī dīzeļdegviela bija pārkrauta uz trim ārzemju kuģiem, vai, izmantojot SIA”Aijas nafta” piesegu pārdoa republikas naftas produktu tirdzniecības uzņēmumiem?
Par to, ka no Baltkrievijas ar dzelzceļa transportu ienākušie naftas produkti it kā tika pārdoti uz vietas, bet noformēti, kā pārvesti ar kuģi “Matalobos” un pārkrauti uz citiem kuģiem, liecina vienīgi tikai līdzapsūdzētais Valērijs Vasiļjevs.
Taču Vasiļjevs liecina— citēju— “shēmu par to, ka naftas produkti, kuri tika pārdoti šeit uz vietas, it kā tika nosūtīti ar kuģi “Matalobos” izdomāja VID darbinieki, kuru uzvārdus pagaidām es neesmu gatavs nosaukt.” (48. sēj. 34.— 36. lpp)
Iespējams, ka šādu priekšlikumu Vasiļjevam tiešām izteica VID darbinieki, kuru uzvārdus viņš nav gatavs nosaukt, taču tas nebūt nenozīmē, ka šādu shēmu realizējis Oderovs.
Tiesas sēdē uz apsūdzētā Piļutina jautājumu Vasiļjevs atbild— citēju-
“Es jau atbildēju, ka nenodarbojos ar jūras shēmu, bet apmēram varu iedomāties, kā tas notiek”, citātu beidzu, un precizējot uz tiesas jautājumu atbild— citēju— “man ir pieņēmums, kā varētu notikt jūras shēma. (tiesas sēdes protokols 69 lp.)
Tātad 1. instances tiesas sēde uzskaitījusi, ka līdzapsūdzētā Vasiļjeva pieņēmums, neraugoties uz virkni dokumentu pierādījumu un līdzapsūdzēto un liecinieku liecībām, kas viennozīmīgi apgāž šo pieņēmumu, ir pietiekams pamats Oderova notiesāšanai par kontrabandu.
Galvenais un izšķirošais jautājums Vladimira Oderova apsūdzībā ir— bija vai nebija nokrauta dīzeļdegviela no Oderovam piederošā tankkuģa “Matalobus” uz trim ārzemju kuģiem “Telios” “Orisu” un Serena”
Aplūkosim, kādi pierādījumi par to, ka degvielas pārkraušana patiesi notika, atrodami krimināllietas materiālos.
1) Muitas noliktavas uzskaites žurnāls Nr. 2 muitas preču noliktavas naftas produktiem Nr. A 02/32 Tvaiku ielā 35, kurā fiksēti ieraksti par dīzeļdegvielas iekraušanu tankkuģī “Matalobos”
(kopijas iesniedzu un žurnāla oriģinālu uzrādīju tiesai)
2) Dokuments “Statement of facts” par 2004. gada 24. aprīlī SIA “OVI” piederošās dīzeļdegvielas 851, 346 Mt iekraušanu kuģī “Matalobos”, kas apstiprināts ar SIA “OVI” Kompass Tranzīts” zīmogu un SIA “OVI” zīmogu
(51. sēj. 129.lpp)
3) Kuģa “Matalobos” čeka 2/1-04-2004 kopija par 851,346 Mt dīzeļdegvielas pieņemšanu uz tankera
(51. sēj. 130. lpp)
4) Pavadzīme “Invoice Nr. TES “3/CP#3” datēta ar 27.04.2004 par 851, 346 Mt dīzeļdegvielas transportēšanu ar kuģi “Matalobos”
(51. sēj. 131. lpp)
5) Kuģa “Matalobos” čeka 1/1-04-2004 apstiprināta kopija par 850, 960 Mt dīzeļdegvielas pieņemšanu uz tankera ar kuģa kapteiņa parakstu
(51. sēj. 97. lpp)
6) Dokuments ar informāciju par SIA “OVI” dīzeļdegvielas 900 mt +/— 5 transportēšanu ar kuģi “Matalobos” firmai “Tesso LLC”ar pārkraušanu kuģī “Telios”— adresēts 2004. gada 16. aprīlī “Tesso LLC” mr. Pavlos A. Informators: tankkuģa “Matalobos” menedžers Andrejs Vaitkēvičus.
(51. sēj. l.l. 98.)
7) 2004. gada 16. aprīļa pavadzīme Invoice Nr. TES 2/CP # 2 par dīzeļdegvielas 850,960 transportēšanu uz “Tesso LLC” par summu 9360,56 USD ar kuģi “Matalobos”
(51.sēj. l.l. 99)
8) Kuģa “Matalobos” 2004. gada 17. aprīļa sertifikāts par dīzeļdegvielas pieņemšanu uz tankera “Telios”
(51.sēj. l.l. 100)
9) Tankkuģa “Matalobos” menedžera Andreja Vaitkeviča informācija adresēta “Tesso LLC” mr. Pavlos A. 2004. gada 26. aprīlī
(51. sēj. l.l. 132)
10) Kuģa “Matalobos” 2004. gada 26. aprīļa sertifikāts par dīzeļdegvielas pieņemšanu uz tankera “Orion”
(51. sēj. l.l. 133)
11) 2004. gada 16. aprīļa Kompass transits SIA aģenta Paņkova apstiprināta kuģa “Matalobos” ģenerālā deklarācija par 850, 960 MTS/ VAC dīzeļdegvielas iekraušanu
(12. sēj. 16. lpp.)
12) Kuģa “Matalobos” 2004. gada 28. marta sertifikats par dīzeļdegvielas pieņemšanu uz tankera “Serena” (51.sēj. 71. lp.)
13) 2004. gada 14. aprīļa Kompass transit SIA aģenta Paņkova apstiprināta “Matalobos” ģenerālā deklarācija par 951, 701 MTS/VAC dīzeļdegvielas iekraušanu tankkuģī “Matalobos”
(12. sēj. 17. lpp)
14) 2004. gada 27. aprīļa SIA Kompass Trasits” aģenta Paņkova apstiprināta tankkuģa “Matalobos” ģenerālā deklarācija par 851,346 MTS/VAC dīzeļdegvielas iekraušanu “Matalobos”
15) Uzņēmuma “TESSO LLC” internetbankas maksājumu izdrukas no A/S “Rietumu banka” konta uz “OVI” kontu par kopējo summu 650 664, 33 USD
(22. sēj.)
16) Tankkuģa “Matalobos” matroža Nikolaja Smačko liecība: “Kā es atceros, 2004. gadā atklātā jūrā bija 2 vai 3 gadījumi, kad notika kravas pārkraušana no “Matalobos” uz citiem kuģiem
(59. sēj. 130— 131. lp)
17) Tankkuģa boemaņa Ese Abusaridzes liecība tiesas sēdē: ... Jūrā var noenkuroties 2 kuģi, bet protokolā ierakstīts, ka nevar ...
“Orion” un “Telios” atceros, ka ar šiem kuģiem enkurojāmies jūrā ... “Ar “Serenu” arī bunkurējāmies, atceros tādu.”
(tiesas sēdes protokols 6. lp otrā puse)
18) Tankkuģa “Matalobos” kapteiņiem Viktora Piļutina liecība, kurš kategoriski apstiprina kravas pārkraušanu jūrā uz citiem kuģiem un t. sk. uz “ Orion” “Telios” un “Serena”
(spriedums 28. lpp un liecība apelācijas tiesā)
19) Tankkuģa “Matlobos” kapteiņa vec. palīga Vladimira Černova liecība, kurš tāpat kā Piļutins kategoriski apstiprina, ka viss noticis tieši tā, kā tas reģistrēts kuģa žurnālā
(spriedums 28. lpp un liecība apelācijas tiesā)
20) Kuģa aģenta Dimitrija Paņkova liecības, kurš sīki izskaidro kuģa iekraušanas un dokumentu formēšanas kārtību muitā, ostas kontrolē un robežsardzē
(tiesas sēdes protokols 49-50 lpp)
21) SIA “OVI” muitas noliktavas priekšnieka Mazgalova liecība, kurš apelācijas instances tiesas sēdē š. g. 16. septembrī kategoriski izslēdza iespēju, ka varētu muitas noliktavā neiekraut degvielu no dzelzceļu cisternām, vai arī no muitas noliktavas iekraut autocisternās. Tādas iespējas tehniski nav.
Kā redzams no lietas materiāliem , tad vēl ilgi pirms epopejas ar SIA “Aijas nafta” Valērijam Vasiļjevam bija bagātīga pieredze kontrabandas naftas realizācijā, ko viņš pats arī nenoliedz.
Tā pirmstiesas izmeklēšanā Valērijs Vasiļjevs liecina, ka jau 2000., 2001. un 2002. gadā viņš par kontrabandas operāciju piesegšanu devis kukuļus augstām VID amatpersonām Vladimiram Vaškēvičam, Ivaram Bērziņam un citiem, summās 100 tūkstoši latu, 50 tūkstoši latu, 4300 latu, 3000 latu un citādu summu apmērā, kopumā tādā veidā kukuļos samaksājot ne mazāk kā 300 tūkstoši latu.
(sk. 48. sēj. l.l. 107— 110, 54— 60)
Īsti nenoliedz Vasiļjevs arī it kā no viņa Latvijas republikas finanšu ministrijas Valsts sekretāra vietnieka Sončika piestādīto 300 tūkstošu latu parādu par kontrabandas piesegšanu, kuru viņš apņēmies atstrādāt turpinot kontrabandas darījumus
(48. sēj. 54— 60 lpp)
Kā redzams no līdzapsūdzētās Rietumu bankas dalībnieces Mačanovskas liecībām uz 2005. gadu Valērijam Vasiļjevam bija uzkrājies parāds 1.750.000 USD apmērā Krievijas Federācijas naftiniekiem uzņēmējiem brāļiem Kuhi, Kolpakovam un Ribalovam.
(48. sēj. l.l. 40— 46)
Tas viss norāda uz to, ka Valērijam Vasiļjevam bija pietiekoša pieredze degvielas kontrabandas un to shēmu izstrādāšanas un izpildes jautājumos un Vladimirs Oderovs viņam šajos jautājumos nebija nepieciešams.
Rodas jautājums— kādēļ Valērijs Vasiļjevs par nelegālās izcelsmes dīzeļdegvielas, kuras realizācija noformēta caur SIA “Aijas nafta”, avotu savās liecībās uzrāda Vladimiru Oderovu un “OVI” no Baltkrievijas ienākošo dīzeļdegvielu.
Domāju, ka tādēļ lai slēptu savus patiesos kontrabandas un dīzeļdegvielas zādzību līdzdalībniekus.
Apsūdzības mīts par Vasiļjeva atklātām un it kā vaļsirdīgām liecībām neiztur nekādu kritiku.
Par to, cik „atklāts» Vasiļjevs ir savās liecībās, kad jānosauc īstie nozieguma līdzdalībnieki, redzams visā pirmstiesas izmeklēšanas un tiesas sēdes gaitā, kas radis atspoguļojumu arī tiesas spriedumā:
viesnīcā „Hotel De Rome» Vasiļjevs ticies ar izmeklēšanā nenoskaidrotu personu no VID, kurai viņš bija parādā 300 000 LVL (spriedums, lapa 2.)
„Vasiļjevs ar izmeklēšanā nenoskaidrotu personu palīdzību nodeva zemāk norādītajām firmām, kuras tika norādītas kā naftas produktu pircēji, neaizpildītās SIA „Aijas Nafta» preču pavadzīmes — rēķinus...» (spriedums, lapa 8.)
„Shēmu pieseguši cilvēki, kuriem par to ticis maksāts. Tie bijuši VID darbinieki,
gan augstas amatpersonas, gan vienkārši ierindas darbinieki. Bijuši iesaistīti
gandrīz visi VID dienesti. Viņš var nosaukt arī šo cilvēku uzvārdus, bet nevēlas to
darīt.» (spriedums, lapa 12.)
„Naudu VID darbiniekiem nodevis gan viņš pats, gan citi cilvēki caur šo atbildīgo
darbinieku palīgiem.» (spriedums, lapa 12.)
„Horstu un Baļukēviču atveduši cilvēki, kas zinājuši, ka viņš meklē fiktīvus firmu
direktorus.» (spriedums, lapa 12.)
— „Sākotnēji firmas „Elta Tessa» un „Top Tek LLC» bija iegādājušies Krievijas uzņēmēji, taču viņš tās pārpircis, bijis to īpašnieks, tāpēc arī visi dokumenti un zīmogi bijuši pie viņa.» (spriedums, lapa 13.)
„Nelegālo degvielu viņi pirkuši pie Oderova un citās ostas kompānijās.» (spriedums, lapa 14.)
„Saņemot kaut kādu naudu, daļa no tās tikusi atdota cietušajam — VID...» (spriedums, lapa 14.)
„20 000 LVL atdevis cilvēkiem, kuri viņam atdevuši šos divus direktorus.» (spriedums, lapa 15.)
„Firma „Tesso LLC» pieder viņam. To izveidojuši viņa paziņas, un dokumenti bijuši pie viņa.» (spriedums, lapa 16.)
..Cilvēki bija garantējuši, ka piesegs šos darījumus, cerējuši, ka viņi atstrādās savu naudu līdz beigām.» (spriedums, lapa 16.)
— „Neatceros, kādām firmām tās (SIA „Aija Nafta» pavadzīmes) realizējuši. Pavadzīmes pārdevuši dažādi, neatceras, kam un cik.» (spriedums, lapa 16.)
Kā redzams, Vasiļjevs izvairās nosaukt savu patieso nozieguma līdzdalībnieku vārdus, to vietā lietojot vārdus „cilvēki», „viņi», „amatpersonas», „darbinieki», „uzņēmēji», „paziņas» u.tml.
Pie šādiem apstākļiem, Valērija Vasiļjeva «vaļsirdīgā atzīšanās» un ticamība viņa liecībām ir pamatoti stipri apšaubāma. Sīkāk papētot Valērija Vasiļjeva lomu noziegumā — kontrabanda degvielas realizācijā mēs redzam, ka:
ar kriminālnoziedzniekiem no VID nozieguma shēmu kontaktēja Vasiļjevs (pēc viņa paša vārdiem);
ar VID darbiniekiem par „piesegšanu» norēķinājies Vasiļjevs; fiktīvos firmu direktorus atradis Vasiļjevs;
ar Krievijas uzņēmējiem par ārzonas firmām kontaktējies Vasiļjevs;
aiz ārzonas firmām slēpies Vasiļjevs;
par fiktīvajiem direktoriem naudu (20 000 LVL) maksājis Vasiļjevs;
— firmu „Aijas nafta» nopircis Vasiļjevs;
— bankā naudu atmazgājis Vasiļjevs;
— tukšās „Aijas naftas» pavadzīmes caur saviem cilvēkiem realizējis Vasiļjevs;
— transportu nelegālās izcelsmes degvielas transportēšanai organizējis Vasiļjevs.
Raksturīgi, ka Vasiļjevs liecības sniedz tikai attiecībā uz tiem līdzdalībniekiem, kurus izdibinājusi un identificējusi un viņam uzrādījusi izmeklēšana, toties pēc savas iniciatīvas nevienu no līdzdalībniekiem nenosauc.
Lai nebūtu jāatmasko patiesais nezināmās izcelsmes kontrabandas vai zagtās degvielas piegādātājs (kā redzējām, tad tiesa nodibinājusi, ka jau pirms SIA „Aijas nafta» pirkšanas Vasiļjevs iegādājies nelegālo degvielu par ko viņam it kā izveidojies 300 tūkstošu latu liels parāds), Vasiļjevs apmelo Vladimiru Oderovu.
Nav izslēgts, ka Vasiļjevs sniedzis it kā atmaksājošas liecības pret Oderovu, nolūkā izvairīties no parāda atmaksas Oderovam 52741 ASV dolāru apmērā saskaņā ar 2006. gada 9. janvāra cesijas līgumu
(sēj. 161— 162 lp.)
Neizslēdzu arī iespēju, ka Valērija Vasiļjeva pretrunīgās un galvenokārt nepamatotās liecības izskaidrojamas arī ar izmisīgu vēlēšanos tikt atbrīvotam no pirrmstiesas apcietinājuma.
Tā, 2006. gada 28. martā Vasiļjevs pratināšanā paziņo, ka ir gatavs sniegt liecības par tiem cilvēkiem, un tiem apstākļiem kādos tiek Latvijā ievesta kontrabandas degviela, kā tas tika organizēts agrāk un tiek veikts tagad, kas no VID un valdības veicina kontrabandu un gatavs arī liecināt kā lielos apmēros tiek atmazgāts PVN ... taču ņemot vērā ... lūdz atbrīvot viņu no ieslodzījuma
(48.sēj. 22-23 lp.)
Taču pēc atbrīvošanas Vasiļjevs savus solījumus jau aizmirsa.
Acīmredzot Vasiļjeva sagatavošanā “vajadzīgo” liecību došanai, zināmu lomu nospēlēja arī bijušā prokurora Krauzes un KNAB darbinieku saskaņotā Vasiļjeva sagatavošana vajadzīgo liecību došanai.
Jo kā gan citādi izskaidrot, ka pēc prokurora Krauzes iniciatīvas no cietuma uz nopratināšanu prokuratūrā Vasiļjevu konvojēja nevis policijas konvoja darbinieki, bet KNAB operatīvie darbinieki— galvenie speciālisti Jānis Vilciņš, Mārtiņš Lode un Normunds Šteinbriks
(48. sēj. 83., 106.lp)
Šādu izšķērdību— izmantot augstas klases augsti atalgotus speciālistus apcietināto konvojēšanai var atļauties tikai ļoti bagāta valsts.
Valērija Vasiļjeva Oderovu apsūdzošās liecības arī daudzos citos jautājumos ir pretrunīgas un tādēļ apšaubāmas.
Tā, piemēram, liecinot par nelegāli iegūto ienākumu sadali, Vasiļjevs liecina, ka ienākums ar Oderovu esot dalījis uz pusēm, un katrs saņēmis apmēram 30 tūkstošus latu
(tiesas sēdes protokols, 67. lp)
Taču citā nopratināšanā Vasiļjevs liecina, ka Oderovam esot tikuši 35% no ienākuma
(48. sēj. 39. lp)
1. instances tiesas sēdē Vasiļjevs liecināja, ka viņa ienākums no nelikumīgajiem darījumiem esot bijis 30.000 Ls, bet Oderova— 20.000 Ls
(tiesas sēdes protokols 66.lp)
Taču tajā pašā sēdē citā brīdī pēc Vasiļjeva liecības Oderovs saņēmis 30 000 Ls
(tiesas sēdes protokols 67. lp)
Acīmredzot, Vasiļjes bija aizmirsis, ka vienā no pirmstiesas izmeklēšanas pratināšanām viņš liecināja, ka Oderovs par “Aijas naftas” darījumiem saņēmis 120 000 Ls
(48. sēj. 124. lp.)
Diez ko ticamas neizklausās Vasiļjeva liecības par to, kādā veidā viņš esot maksājis naudu Oderovam.
“Naudu Oderovam devu skaidrā gan pārskaitīju uz kontiem— kā viņam atdot naudu teica viņš”— izmeklēšanā liecina Vasiļjevs
(48. sēj. 37— 39. lp)
Taču nevienu konkrētu bankas dokumentu par naudas pārskaitīšanu Oderovam, izņemot 25 000 Ls, kurus no Horsta vārda Vasiļjevs pārskaitījis Oderovam par SIA”Aijas nafta” daļu pirkšanu, uzrādīt nevar.
Arī pirmstiesas izmeklēšanas procesa virzītājs vai nu nav meklējis, vai arī nav atradis nevienu pārskaitījumu ne uz Oderova ne SIA “OVI” bankas kontu, ko varētu attiecināt uz mahinācijām par nelegālas izcelsmes dīzeļdegvielu. Tādēļ procesa virzītājs balstijies uz tukšiem, ne ar ko neapstiprinātiem pretrunīgiem Vasiļjeva apgalvojumiem.
Aplūkosim, ko tad īsti liecina Vasiļjevs par nelegālās izcelsmes dīzeļdegvielu, kura realizēta caur SIA “Aijas nafta”, un kas, pēc apsūdzības domām, it kā nākusi no Baltkrievijas, izgājusi caur SIA “OVI” muitas noliktavas tvertnēm, un fiktīvi reeksportēta uz ārzemēm, bet patiesībā realizēta Latvijā.
Kā jau minēju savas runas sākumā, KNAB vadošam darbiniekam Jurim Jurašam konfidenciālā sarunā Vasiļjevs apgalvoja, ka nekādu vagonu no Baltkrievijas, kā to apgalvo prokurors Krauze, tur ne tuvu neesot bijis, šī degviela zagta no naftas vada.
1. instances tiesas sēdē Vasiļjevs apgalvoja— citēju-
“Dīzeļdegviela tika iegādāta daudzās vietās, arī no naftas vada, zagta. Es to pirku no cilvēkiem, kas to pārdeva bez pavadzīmēm.
(tiesas sēdes protokols, 70. lpp)
“Mēs pirkām nelegālo degvielu no Oderova un citās ostu kompānijās”
(tiesas sēdes protokols 67. lp.)
“Aijas nafta” bija papīra kompānija, jo pārsvarā nevis pārdeva reālu degvielu, bet gan tikai nodeva pavadzīmes”
(tiesas sēde protokols, 67. lp.)
“degvielu es iegādājos naftas bāzēs par skaidru naudu. Es neinteresējos, kur naftas bāze iepērk degvielu. Degvielu par skaidru naudu iegādājos arī “OVI” bāzēs. 10-15% no nelegāli pārdotās degvielas iegādājos “OVI” bāzē.
(tiesas sēdes protokols, 82. lp)
“Dīzeļdegvielu ņēmām “OVI” naftas bāzē. Grūti pateikt cik tonnas, apmēram 40% no apsūdzībā uzrādītā daudzuma
(tiesas sēdes protokols, 70. lp.)
“Es degvielu ņēmu Liepājā no firmas “Evija”
(48. sēj. 28— 30 lp)
Kas attiecas uz ārzemju kuģiem “Orion” “Telios” un “Serena” pārkrautās dīzeļdegvielas apmaksu, ko veikusi ārzonu firma “Tesso LLC”, tad pirmstiesas izmeklēšanā noskaidrots, ka šī firma tiešām pārskaitījusi SIA “OVI” sešos paņēmienos 650664 USD.
Taču kas tā par firmu, un kam viņa pieder?
Tas, ka kratīšanā Vasiļjevam piederošā firma “Magvejs” atrasts šīs firmas zīmogs un dokumenti, tai skaitā neaizpildīta pilnvara, nenozīmē, ka šī firma pieder Vasiļjevam.
Paskaitīsim, ko par to liecina Vasiļjevs:
Citēju— “Tesso LLC” pieder Krievijas kompānijai “Moskva— Nafta”, kuru vada Aleksandrs Kudrjavcevs. Šīs firmas zīmogs pie manis atradās pēc Kudrjavceva lūguma. Pēdējo reizi Kudrjavcevu redzēju 2004. gada vasarā
(47. sēj. 97.lp)
Un tālāk— citēju-
“Par kompānijas “Tesso LLC” reģistrācijas dokumentiem es neko paskaidrot nevaru.
Par šiem dokumentiem paskaidrojumus var dot Kudrjavcevs. Par kontraktu Nr. 958 no 2004. gada 15. aprīļa neko paskaidrot nevaru.
Par rēķiniem faktūrām no 2004. gada 26. marta un 16. apīļa starp “Tesso LLC” un SIA “OVI” es neko paskaidrot nevaru.
(47. sēj. 103. lp.)
Tas, ka Krievijas kompānijas “Maskava— Nafta” īpašnieks Kudrjavcevs būdams Latvijā kau kādu apsvērumu dēļ atstājis firmas zīmogu un neaizpildītu pilnvaras blanku pie Vasiļjevabirojā, nebūt nenozīmē, ka darījums starp SIA “OVI” un “Tesso LLC” būtu fiktīvs.
Ja pirmstiesas izmeklēšanai radās kādas aizdomas, tad vajadzēja to pie Kudrjavceva noskaidrot.
Pieņēmums, ka šis darījums varētu būt fiktīvs, nevar kalpot par pierādījumu lietā.
Kriminālprocesa likuma 512. panta izteikta prasība, ka— citēju-
“tiesa spriedumu pamato ar pierādījumiem, kuri pārbaudīti tiesas sēdē un rakstveida pierādījumiem un dokumentiem ...”
1. instances tiesa šo prasību nav ievērojuši. Tā jau sprieduma 2. lapā tiesa apgalvojusi, ka 2003. gada beigās— 2004. gada sākumā izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā datumā līdz 2004. gada martam, Valērijs Vasiļjevs Rīgā, viesnīcā “Hotel de Rome” telpās esošajā kafejnīcā satikās ar izmeklēšanā nenoskaidroto personu no Valsts ieņēmumu dienesta, kura paziņoja, ka Vasiļjevs esot izdarījis kontrabandu utt.”
Taču lietas materiāli šādu apgalvojumu neapstiprina. Vienīgais pierādījums par šādu tikšanos ir Valērija Vasiļjeva liecība. Taču Vasiļjevs apgalvo, ka šis notikums bijis nevis 2003. gada beigās— 2004. gada sākumā līdz 2004. gada martam, bet gan 2004. gada maija sākumā vai vidū, un Vasiļjevs saticies nevis ar izmeklēšanā nenoskaidrotu personu, bet gan ar Andreju Sončiku
(48. sēj. l.l. 57)
Kādēļ, un uz kāda pamata tiesa spriedumā izteikusi apgalvojumus, kas nav pamatoti ar pierādījumiem?
Acīmredzot, tādēļ, ka šie “pierādījumi” neiet kopā ar apsūdzības apgalvojumiem. Ja atsauksies uz tiem pierādījumiem kādi ir lietā, tad iznāks, ka vispirms veica noziegumu un pēc tam sāka domāt, ka vajaga viņu veikt.
Jautājums: Kā nosaukt šādu pierādījumu interpretāciju un vai tā taisnīgā tiesā pieļaujama?
Uzskatu par nepieciešamu arī vērst godātās tiesas uzmanību uz 1. instances tiesas vairākiem citiem ne ar ko nepamatotiem apgalvojumiem spriedumā, kuru pamatā krimināllietā nav nekādu materiālu, ne liecības, ne dokumentu, kas šos apgalvojumus apstiprinātu.
Tā, piemēram, sprieduma astotajā lapā apgalvots, ka, citēju— “Vasiļjevs un Oderovs, rīkojoties saskaņā ar panākto vienošanos un visas noziedzīgās grupas interesēs— gūt peļņu arī no šīs pretlikumīgās darbības, un vēlāk iegūtos no šīs darbības naudas līdzekļus legalizēt un izmantot noziedzīgās grupas vajadzībām, ar izmeklēšanā nenoskaidrotu personu palīdzību nodeva zemāk norādītajām firmām, kuras tika norādītas kā naftas produktu pircēji, neaizpildītā SIA “Aijas nafta” preču pavadzīmes— rēķinus, uz kura bija direktora Raivo Horsta paraksts un kas ir stingrās uzskaites dokumenti, kuri piešķir tiesības, apzinoties, ka tajās tiks ierakstītas nepatiesas ziņas, ka naftas produkti tiek iegādāti no firmas “Aijas nafta”.Lai radītu iespaidu par to darījumu, kas tiks noformēti ar SIA “Aijas nafta” iegādātām neaizpildītām preču pavadzīmēm— rēķiniem īstumu, tika noslēgti fiktīvi pirkšanas pārdošanas līgumi “— citātu beidzu.
Lietā nav absolūti nekādu materiālu par to, ka Oderovs būtu kādam nodevis kaut vienu vienīgu neizpildītu preču pavadzīmi— rēķinu, pie kam vēl ar direktora Raivo Horsta parakstu, vai noslēdzis kaut vienu fiktīvu līgumu.
Pirmkārt, neviens no “zemāk norādīto” firmu darbiniekiem neapstiprina absolūti nekādu sakaru ar Oderovu.
Otrkārt, pēc SIA “Aijas nafta” pārdošanas Oderovam ar to nebija nekāda sakara.
Treškārt, kā to gan pirmstiesas izmeklēšanā gan tiesas sēdē liecināja gan Raivo Horsts, gan Vladimirs Oderovs, tad viens otru viņi pirmo reizi redzējuši tiesas sēdē.
Ceturtkārt, ir pretēji visiem loģikas likumiem pieļaut, ka Vasiļjevs saņēmis šīs tukšās pavadzīmes, devis tās parakstīt Horstam, pēc tam ņēmis no viņa atpakaļ, lai nez kāpēc nodotu Oderovam, lai Oderovs caur izmeklēšanā nenoskaidrotām personām nodotu tās tālāk citām izmeklēšanā nenoskaidrotām personām no t. s. “zemāk norādītām firmām, ar kurām, pēc Vasiļjeva paša liecībām kontaktējās viņš, nevis Oderovs.
Tas norāda, ka tiesa šādu apgalvojumu spriedumā izteikusi nevis uz faktu un pierādījumu, bet uz kaila pieņēmuma pamata.
Tāpat sprieduma 9. lapā bez jebkāda pamata apgalvots, ka Oderovs un Raivo Horsts, (kuri pirmo reizi viens otru ieraudzīja tiesas sēdē) pēc iepriekšējas norunas un grupā izdarīja noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu.
Lietā nav neviena pierādījuma, neskaitot Valērija Vasiļjeva ne ar ko nepamatotās pretrunīgās liecības, par to, ka Oderovs būtu saņēmis kaut santīmu vairāk, kā vienīgi 25 000 Ls par oficiāli, likumīgi pārdoto un noformēto SIA “Aijas nafta”.
Spriedumā norādīts, ka— citēju-
“Nav pamata apšaubīt V. Vasiļjeva liecības par Oderova lomu šajās darbībās, lai veiktu kontrabandu, tas ir, norādot, ka Oderovs bija atbildīgs par jūras galu”. Šie apgalojumi ir ticami un pamatoti.
(spriedums 61. lp)
Un tūdaļ kā pamatojumu tiesa norāda— citēju— “Tiešām, tikai Oderova, kā vienīgā SIA “OVI” īpašnieka rīcībā bija kuģis “Matalobos”, ar kura palīdzību varēja noformēt it kā izvesto no Latvijas degvielu, un, tādā veidā, pēc dokumentiem noformējot reeksporta procedūru, varēja apiet muitas kontroli dīzeļdegvielas palikšanai Latvijas teritorijā brīvam apgrozījumam”— citātu beidzu.
Tātad Oderova vainas pamatojums ir tas, ka viņam piederēja kuģis.
Vai tad tikai Oderovam pieder kuģis ? Vai kuģa piederība ir pierādījums, ka ar tā palīdzību veikts noziegums ?
Spriedumā norādīts, ka “apsūdzēto (tātad visu 10) vaina ir pierādīta arī ar SAB veiktām deklasificētām ierakstītām telefonsarunām no kuru satura izriet visa notikušā shēma gan par SIA “Aijas nafta” pārdošanu, gan par naudas sadali, kā arī par “tumšo fraktu”, tas ir par degvielas it kā izvešanu no Latvijas ar kuģi, tas ir, ar jūras transportu. Izanalizējot šos sarunu tekstus, tiesas kolēģija nonāk pie secinājuma, ka par faktiskajiem notikumiem ar dīzeļdegvielu un tās nonākšanu Latvijā brīvam apgrozījumam bija zināms tikai Valērijam Vasiļjevam, Vladimiram Oderovam, Vladimiram Karebo un Vadimam Horunžijam”.
Šāds tiesas sprieduma abstrakts apgalvojums, neatsaucoties ne uz vienu konkrētu sarunas ierakstu, manuprāt, attiecībā pret konkrētiem tiesājamajiem ir juridiski nepamatots, un nevar tikt uzskatīts par pierādījumu.
Uzskatot par nepieciešamu arī vērst godātās tiesas uzmanību uz 1. instances tiesas vairākiem citiem ne ar ko nepamatotiem apgalvojumiem spriedumā, kuru pamatā krimināllietā nav nekādu materiālu, ne liecības, ne dokumentu, kas šos apgalvojumus apstiprinātu.
Tā, piemēram, spriedumā 8. lapā apgalvots, ka, citēju— “V.Vasiļjevs un V. Oderovs, rīkojoties saskaņā ar panākto vienošanos un visas noziedzīgās grupas interesēs— gūt peļņu arī no šīs pretlikumīgās darbības, un vēlāk iegūtos no šīs darbības naudas līdzekļus legalizēt un izmantot noziedzīgās grupas vajadzībām, ar izmeklēšanā nenoskaidrotu personu palīdzību nodeva zemāk norādītajām firmām, kuras tika norādītas kā naftas produktu pircēji, neizpildītās SIA “Aijas nafta” preču pavadzīmes – rēķinus, uz kurām bija direktora Raivo Horsta paraksts un kas ir stingrās uzskaites dokumenti, kuri piešķir tiesības, apzinoties, ka tajās tiks ierakstītas nepatiesas ziņas par to, ka naftas produkti tiek iegādāti no firmas “Aijas nafta”. Lai radītu iespaidu par to darījumu, kas tiks noformēti un SIA “Aijas nafta” iegādātām neizpildītām preču pavadzīmēm— rēķiniem īstumu, tika noslēgti fiktīvi pirkšanas— pārdošanas līgumi” -citātu beidzu.
Nav lietā nekādu materiālu ne par to, ka Oderovs būtu kādam devis vai pārdevis tukšus “Aijas naftas” pavadzīmes ar Horsta parakstu, ne arī to, ka Oderovs būtu saistīts ar fiktīvu pirkšanas pārdošanas līgumu noslēgšanu.
Godātā tiesa !
Uzskatu, ka ar krimināllietas materiāliem ir pierādīts, ka 1. instances tiesā mani aizstāvamie Vladimirs Oderovs, Viktors Piļutins un Vladimirs Černovs ir notiesāti nevis uz pierādījumu, bet uz pieņēmumu un Valērija Vasiļjeva pretrunīgu liecību pamata, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa likuma prasībām. Visi trīs ilgstoši un nevainojami darbojās savās specialitātēs. Vladimira Oderova vadītā SIA “OVI” laika periodā no 2004. gada līdz 2013. gadam tikai nodokļus valstij ir samaksājusi 24. 379. 057 latus, godprātīgi veic savu darbu un turpina maksāt nodokļus.
Pamatojoties uz augstāk minēto un vadoties no KPL 563. panta.
lūdzu tiesu
atcelt pirmās instances tiesas nolēmumu daļā attiecībā uz Vladimiru Oderovu, Viktoru Piļutinu un Vladimiru Černovu un viņu attaisnot nozieguma sastāva trūkuma dēļ viņu rīcībā.
Cerībā uz izpratni, ar cieņu
zvērināts advokāts
/Aloizs Vaznis/
Kriminal.lv в Телеграме
