«Финиковый бизнес»
По мнению обвинения, Айнар Андрупс – депутат Гулбенской думы — осенью 2006 года стал действовать по указке следователя управления Финансовой полиции Службы госдоходов Яниса Лонскиса. Целью их «сотрудничества» было вымогательство взятки в размере 1500 латов у владельца фирмы Zona-Z. В отношении предпринимателя за это обещали закрыть налоговое дело.
При этом инициатором взятки, по мнению обвинения, выступал именно «финансист» Лонскис, а депутат был посредником.
Ибо 19 сентября 2006 года Лонскис вызвал к себе хозяина фирмы и объявил ему о выявленном уклонении от налогов на 3 249 латов. При этом, принимая пояснения от бизнесмена, Лонскис их не подписал и не проставил дату и время разговора, заявив, что дело можно и закрыть, если обсудить все с Андрупсом: «дело можно выкупить».
Тогда же сам Лонскис созвонился с Андрупсом и договорился о его встрече с бизнесменом.
Встреча состоялась, и на ней Андрупс пояснил, что за 2000 латов процесс против бизнесмена начинать не будут. В разговоре депутат упомянул, что это у них такой «финиковый бизнес». На передачу взятки бизнесмену была дана неделя.
Тот согласился на условия вымогателей, но попросил снизить сумму до 1500 латов.
Далее между фигурантами дела последовали многочисленные звонки, в которых они обсуждали детали выполнения уговора. Например, бизнесмен сообщил, что сначала заплатит часть суммы, остальное – позже. А Андрупс ему пояснил, что с его делом все будет в порядке – все оформят задним числом.
3 октября 2006 года бизнесмен пришел на работу к Лонскису. Тот ему написал записочку: «О какой сумме договорились?», на что получил ответ: «1500 латов». Тогда Лонскис спросил, заплачены ли уже деньги. Когда бизнесмен ответил, что нет, но он готов их передать сейчас, Лонскис отказался их принимать, заявив, что это можно сделать только при посредничестве Андрупса. Но отдал решение о закрытии уголовного процесса, датированное 18 сентября.
Передача взятки так и не состоялась, так как Лонскис и Андрупс были задержаны сотрудниками KNAB.
Приговор первой инстанции в этом деле был такой: депутату Андрупсу — 3 года, полицейскому Лонскису — 8 лет. Однако госчиновники его обжаловали. И вот в сентябре 2009 года вердикт вынес Верховный суд: оба невиновны. На днях этот приговор подтвердил и Сенат Верховного суда, отклонив кассационную жалобу обвинения и утвердив приговор суда второй инстанции, то есть невиновности подсудимых.
»Пальцы к делу не пришьешь!»
На чем основывается оправдательный приговор? В приговоре указаны такие аргументы:
во-первых, вину Лонскиса и Андрупса доказывают только показания бизнесмена, которые путанны и непоследовательны. К тому они же выглядят, как изложение его подозрений;
во-вторых, на пленках записей, которые делал бизнесмен, слышно, как чиновники отказываются брать его деньги. При этом «гонорар чиновников» на записи не зафиксирован. Бизнесмен утверждает, что размер взятки ему показали на пальцах в одном случае и написали на бумаге в другом, однако теперь доказать это крайне трудно.
Суд поверил, что финансовый полицейский Лонскис собирался использовать бизнесмена в своих целях. Вот только не для получения взятки, а для того, чтобы с его помощью разоблачить другого преступника.
А депутат Андрупс просто консультировал предпринимателя по поводу грозящих ему бед и даже собирался стать его представителем в будущих административных судах.
Итог: оба должностных лица оправданы вчистую. Приговор обжалованию не подлежит.
Комментарий оправданного Лонскиса
— Это дело – чистая провокация, меня давно хотели убрать, — заявил нам Янис Лонскис. – Но в деле нет ни одной подлинной записи – все монтированные. Уже на экспертизу и в суд KNAB отправлял порезанные записи. А так, когда этот делец передо мной деньги выложил, я ему сказал: «Мне твои деньги не нужны».
Полный текст решения Сената Верховного суда
L Ē M U M S
Rīgā, 2010.gada 9.februārī
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments šādā sastāvā:
senators referents P.Dzalbe,
senatore A.Nusberga,
senators V.Čiževskis
izskatīja lietu rakstveida procesā sakarā ar Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļas prokurora A.Andrejeva kasācijas protestu par Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2009.gada 28.septembra spriedumu un
k o n s t a t ē j a
ar Vidzemes apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2007.gada 30.oktobra spriedumu
J.L., personas kods [..],
atzīts par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 320. panta trešajā daļā, un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem, konfiscējot mantu. Apsūdzībā pēc Krimināllikuma 319.panta pirmās daļas un 327.panta pirmās daļas J.Lonskis atzīts par nevainīgu un attaisnots.
A.A., personas kods [..],
atzīts par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 322. panta otrajā daļā, un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem, konfiscējot mantu.
Ar Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2009.gada 28.septembra spriedumu Vidzemes apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2007.gada 30.oktobra spriedums atcelts. J.L. apsūdzībā pēc Krimināllikuma 320.panta trešās daļas atzīts par nevainīgu un attaisnots, A.A. apsūdzībā pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 322.panta otrās daļas atzīts par nevainīgu un attaisnots.
Ar pirmās instances tiesas spriedumu atzīts, ka J.L., būdams valsts amatpersona, izmantojot savu dienesta stāvokli, izdarīja kukuļa, t.i., materiālu vērtību, pieprasīšanu ar starpnieku par kādas darbības izdarīšanu kukuļdevēja interesēs un atkārtoti izdarīja kukuļa, t.i., materiālu vērtību, izspiešanu par kādas darbības izdarīšanu kukuļdevēja interesēs. Savukārt A.A., būdams valsts amatpersona, mēģināja izdarīt starpniecību kukuļošanā, t.i, darbības, kas izpaužas kukuļa nodošanā no kukuļdevēja kukuļņēmējam.
A.A. kopš 2005.gada 18.marta bija Gulbenes pašvaldības deputāts, t.i, saskaņā ar likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonas darbībā” 4.panta pirmās daļas 15.punktu valsts amatpersona, un kā starpnieks darbojies kukuļņēmēja J.L. uzdevumā, lai viņam 2006.gada septembra un oktobra mēnesī nodotu kukuļdevēja – sabiedrības ar ierobežotu atbildību (turpmāk tekstā – SIA) „Zona-Z” īpašnieka G.A. kukuli Ls 1500 par procesuāla lēmuma pieņemšanu par SIA „Zona-Z” finanšu darījumiem un Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk tekstā – VID) Vidzemes reģionālās iestādes audita veikto uzrēķinu.
J.L. saskaņā ar likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonas darbībā” 4.panta pirmās daļas 17.punktu un otro daļu bija valsts amatpersona, t.i., Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes (turpmāk tekstā – VID FPP) Vidzemes reģionālās iestādes vecākais izmeklētājs, dienesta apliecība nr. 006810, izdota 2005.gada 1.oktobrī. 2006.gada septembra un oktobra mēnesī J.L. ar starpnieka A.A. palīdzību pieprasījis no SIA „Zona-Z” īpašnieka G.A. kukuli Ls 1500 par procesuāla lēmuma pieņemšanu, t.i., par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu.
2006.gada 14.septembrī VID FPP Vidzemes reģionālās nodaļas vecākais izmeklētājs J.L. no savas darba vietas Gulbenē, Ābeļu ielā .piezvanījis SIA „Zona-Z” īpašniekam G.A. un aicinājis viņu ierasties 2006.gada 19.septembrī VID Vidzemes reģionālās iestādes Gulbenes nodaļā.
Minētajā datumā ap plkst.12.00 G.A. ieradies pie J.L. viņa darba kabinetā, kur J.L. paskaidrojis, ka viņa lietvedībā jautājuma izlemšanai par kriminālprocesa uzsākšanu atrodas VID Vidzemes reģionālās iestādes materiāls par SIA „Zona-Z” valdes locekļa G.A iespējamu izvairīšanos no nodokļu nomaksas Ls 3249,60 apmērā. Minētās sarunas laikā J.L, pieņemot no G.A paskaidrojumu, to pats nav parakstījis un nav noformējis paskaidrojuma pieņemšanas laiku un datumu, bet informējis G.A, ka viņš var pieņemt konkrētajā pārbaudes materiālā lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, taču tādā gadījumā šis jautājums tālāk jārisina ar A.A, t.i., norādījis žargonā, ka, aprunājot šo jautājumu ar A.A, „lietu ir iespējams izpirkt”. 2006.gada 19.septembrī J.L G.A klātbūtnē no sava darba kabineta piezvanījis A.A un sarunājis G.A satikšanos ar A.A, kā arī paziņojis G.A A.A telefona numuru un izskaidrojis, ka A.A ir Gulbenes Domes deputāts.
2006.gada 19.septembrī pēc J.L norādījuma G.A piezvanījis kukuļošanas starpniekam A.A, pēc tam viņi satikušies Gulbenes spēļu zāles „Bumerangs” vasaras dārzā. Minētajā tikšanās reizē A.A sarunā izskaidrojis G.A, ka J.L kā finanšu policistam ir dots uzdevums pārbaudīt viņa, t.i., G.A, darījumu likumību un izlemt jautājumu par kriminālprocesa uzsākšanu vai atteikšanos to uzsākt. A.A izskaidrojis G.A, ka par kriminālprocesa neuzsākšanu ir jāsamaksā Ls 2000, summu parādot ar pirkstiem un žargonā paskaidrojot, ka tas ir „finiķu bizness”, ka iedodot naudu, kriminālprocesu neuzsāks. Kukuļa nodošanai G.A dota nedēļa laika.
2006.gada 25.septembrī J.L. telefoniski sazinājies ar G.A. un sarunā noskaidrojis, ka G.A. ir ticies ar A.A. un piekritis viņa izteiktajam piedāvājumam.
2006.gada 27.septembrī G.A. piezvanījis A.A. un interesējies, vai ir zvanījis J.L. un vai G.A. nav pārdomājis minēto piedāvājumu, uz ko saņēmis atbildi, ka nauda tiks atdota vēlāk. Tās pašas dienas vakarā A.A. saticies ar G.A. Gulbenē pie spēļu zāles „Bumerangs”, kur sarunas laikā pēc G.A. lūguma A.A. kukuļa summu samazinājis līdz Ls 1500, žargonā paskaidrojot, ka viņš tikai „staigā kā pastnieks”. Sarunas laikā G.A. apsolījis 2006.gada 29.septembrī samaksāt pusi no prasītās summas, bet atlikušo norunātās summas daļu nākamajā nedēļā, kad būs pieņemts lēmums par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu. Sarunas laikā A.A. izskaidrojis G.A., ka lēmums būs noformēts ar atpakaļejošu datumu, taču tas lietas būtību neietekmēs.
2006.gada 28.septembrī J.L. piezvanījis A.A. un interesējies, vai viņš ir ticies ar G.A., uz ko saņēmis apstiprinošu atbildi, bet pēc telefona sarunas norunājis satikties un apspriest šo jautājumu.
2006.gada 29.septembrī G.A. piezvanījis A.A. un sarunā informējis, ka var atdot naudu, taču A.A. piedāvājis satikties nākamajā dienā, jo pašreiz to nevarot izdarīt ciemiņu dēļ, un sarunājis satikties ar G.A. 2.oktobrī, kad G.A. atkārtoti piezvanījis A.A., kurš paskaidrojis, ka naudas došana jārisina pašam.
2006.gada 3.oktobrī G.A. aizgājis pie J.L. uz viņa darba vietu, kur J.L. jautājis, kad G.A. ir ticies ar A.A. un ko viņi ir nokārtojuši. Atbildot uz J.L. jautājumiem, G.A. apstiprinājis, ka atnācis pēc A.A. norādījuma. Sarunas laikā J.L. uzrakstījis G.A. zīmīti ar tekstu „par kādu summu vienojāties”, uz ko no G.A. saņēmis atbildi, ka par Ls 1500. Tad J.L. jautājis, vai G.A. ir samaksājis norunāto summu, uz ko saņēmis atbildi, ka nē, taču var to izdarīt tūlīt. Taču J.L. paziņojis, ka tas jādara ar A.A. starpniecību. J.L., uzticoties G.A., ka pieprasīto kukuli Ls 1500 viņš atdos A.A., atdevis pieņemto lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, kas datēts ar 2006.gada 18.septembri. Pēc tam J.L. atkārtoti G.A. norādījis, ka naudas atdošanas jautājums ir jākārto tikai ar A.A., kurš minētajā dienā nav atradies Gulbenes rajonā, tāpēc norunāts, ka nauda tiks atdota pēc divām dienām.
A.A. minēto starpniecību kukuļa nodošanā no kukuļa devēja G.A. kukuļa saņēmējam J.Lonskim nav izdarījis līdz galam no savas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, jo 2006.gada 5.oktobrī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (turpmāk tekstā – KNAB) darbinieki aizturējuši J.L. un A.A..
Bez tam 2000.gada 16.oktobrī J.L. kā VID FPP Vidzemes reģionālās iestādes vecākais izziņas inspektors, pildot savus dienesta pienākumus, nosūtījis Ceļu satiksmes drošības direkcijas (turpmāk tekstā – CSDD) Gulbenes rajona nodaļai paziņojumu par lieguma uzlikšanu I.P. transportlīdzeklim ar valsts reģistrācijas numuru [..] tā tālākai atsavināšanai sakarā ar iespējamo transportlīdzekļa konfiskāciju. Par minētā lieguma uzlikšanu J.L. nav paziņojis I.P.. 2006.gada 26.septembra pēcpusdienā ap plkst. 15.10 I.P. ieradusies CSDD Gulbenes rajona nodaļā kopā ar automašīnas pircēja pārstāvi, lai atsavinātu sev piederošo automašīnu, taču to nav varējusi izdarīt sakarā ar uzlikto liegumu. Pēc tam I.P. devusies pie J.L. uz viņa darba vietu. J.L. noliedzis faktu par atsavināšanas lieguma uzlikšanu I.P. automašīnai. Pulksten 15.35, telefoniski sazinoties ar CSDD Gulbenes rajona nodaļu, J.L. pārliecinājies par minētā lieguma esamību. I.P. nolūkā noskaidrot jautājumu par lieguma noņemšanu atkārtoti ieradusies pie J.L. viņa darba vietā un lūgusi noņemt liegumu automašīnai, uz ko J.L. informējis I.P., ka liegums tiks noņemts, ja viņa atnesīs alkohola pudeli ar pipariņu. Tādējādi J.L., izmantojot savu dienesta stāvokli, atkārtoti, jau iepriekš izdarot kukuļa pieprasījumu no G.A., izspiedis kukuli no I.P., t.i., pieprasījis viņai kukuli par likumīgas prasības apmierināšanu, radot I.P. tādus apstākļus, kuros viņa kā kukuļdevēja bija spiesta dot kukuli, lai novērstu sekas savām likumīgajām prasībām. Minētās dienas pēcpusdienā I.P. ieradusies J.L. norādītajā veikalā „Krustpunkts” Gulbenē, Rīgas ielā, kur iegādājusies pieprasīto alkohola pudeli 0,5 litrus degvīna „Carskij pokrov medovaja s percem” Ls 3,35 vērtībā. Pēc tam I.P. atgriezusies J.L. darba vietā un atdevusi J.L. pieprasīto kukuli, pretī saņemot J.L. parakstīto paziņojumu nr. 14.5-18/967 par lieguma noņemšanu I.P. automašīnai ar valsts reģistrācijas numuru [//]. Pamatojoties uz minēto J.L. paziņojumu, CSDD Gulbenes rajona nodaļā 2007.gada 26.septembrī plkst. 16.18 noņemts atsavināšanas aizliegums un veikta minētās automašīnas pārreģistrācija uz pircēja vārda.
Ar iepriekš minētajām darbībām J.L. apdraudējis valsts dienesta normālu darbību un personu tiesības un likumiskās intereses.
Šādas J.L. darbības pirmās instances tiesa kvalificēja pēc Krimināllikuma 320.panta trešās daļas, A.A. darbības kvalificēja pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 322. panta otrās daļas.
Par pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzības bija iesnieguši apsūdzētais J.L. un viņa aizstāvis D.Zacmanis, apsūdzētais A.A. un viņa aizstāvis A.Šūmanis.
Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļas prokurors A.Andrejevs iesniedzis kasācijas protestu, kur lūdz atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu „par J.L. attaisnošanu par kukuļa pieprasīšanu un A.A. attaisnošanu par starpniecību kukuļošanā un nosūtīt lietu jaunai iztiesāšanai apelācijas instances tiesai”.
Prokurors norāda, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir nelikumīgs, jo taisīts ar Kriminālprocesa likuma būtiskiem pārkāpumiem.
Kriminālprocesa likuma 511.pants nosaka, ka spriedumam pēc satura jābūt tiesiskam un pamatotam. Gan Kriminālprocesa likuma 525.pants, gan 527.pants tiesai izvirzījis konkrētas prasības par sprieduma saturu. Likums nosaka, ka sprieduma aprakstošajā un motīvu daļā jābūt precīzi norādītiem pierādījumiem, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, un motīviem, kāpēc tiesa noraidījusi kādus pierādījumus. Būtībā procesā nostiprināta kārtība, ka ar pierādījumu palīdzību pamato pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamību vai neesamību, t.i., pamato kāda apgalvojuma patiesumu.
Prokurors uzskata, ka tieši objektīvas izmeklēšanas principa pārkāpšana, t.i., pierādījumu nevērtēšana un faktu nepamatošana apelācijas instances tiesā, novedusi pie Kriminālprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 4.punkta, 525.panta otrās daļas prasību pārkāpumiem, kas saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 575.panta trešo daļu vērtējams kā būtisks pārkāpums, kas novedis pie nelikumīga sprieduma, un līdz ar ko netika sasniegts Kriminālprocesa likuma 1.pantā noteiktais šī likuma mērķis – panākts krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums.
Prokurors vērš uzmanību uz apelācijas instances tiesas secinājumiem, kuros norādīts:
1) ka pirmās instances tiesas izdarītais pierādījumu vērtējums atzīstams „...par neobjektīvu un tendenciozu, jo atšifrēto sarunu teksts ir analizēts un vērtēts tikai daļā, kas satur žargonu vārdus...”,
2) konkrētajā krimināllietā „...tiešu pierādījumu J.L. un A.A. inkriminētajai apsūdzībai nav. Ziņas par iespējamo noziedzīgo nodarījumu sniedz G.A., ko kā faktu ar palīgfaktu, konkrēti – fonoskopiskās ekspertīzes sarunu atšifrējuma interpretāciju, pirmās instances tiesa atzinusi par pierādījumu kopumu, ar kuru J.L. un A.A. sarunās konstatē noziedzīga nodarījuma esamību”,
3) „...ka J.L. un A.A. darbības, kas izpaudās G.A. naudas nepieņemšanā, neliecina par viņu nodomu, kā to savās nekonsekventajās liecībās norādījis G.A.”.
Pēc prokurora domām, šie ir „vienīgie apelācijas instances tiesas secinājumi attaisnojoša sprieduma taisīšanai, pēc kuriem saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 128.panta otrās daļas, 129.panta, 525.panta pirmās daļas 2.punkta prasībām būtu jāseko bezkompromisa pierādījumu novērtējumam un faktu pamatojumam, tādā veidā nodrošinot objektīvās izmeklēšanas leģitīmo mērķi, kad lietas izskatīšanas gaitā tiek noskaidroti patiesie lietas apstākļi un panākts tiesisks un taisnīgs rezultāts”.
Prokurors norāda, ka apelācijas instances tiesa kriminālprocesā iegūtos faktus un ziņas par faktiem neaplūkoja ne kopībā, ne savstarpējā sakarībā, tādā veidā rupji pārkāpjot Kriminālprocesa likuma 127., 128., 129.pantā, 525.panta otrajā daļā noteiktās prasības. Tiesas izdarītais secinājums par G.A. sarunu atšifrējumu interpretāciju un nekonsekventajām liecībām spriedumā netika pamatots. Vērtējot G.A. liecības, tiesa norādījusi, ka šaubas izsaucot G.A. rīcība ar diktofona izmantošanas apstākļiem sarunu laikā. Tātad tiesa apšaubījusi tikai izpausmes formu (fakta atspoguļojuma formu). Neatzīstot liecību saturu par nepieļaujamu pierādījumu un tās nevērtējot, tiesa rupji pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 128.panta otrajā daļā izvirzītās prasības par pierādījumu novērtēšanu, līdz ar ko nelikumīgi atzinusi, ka G.A. liecības vērtējamas „...kā lietas iznākumā ieinteresētās personas liecības, kas sniegtas savu subjektīvo aizdomu pamatojumam”. Tajā pašā laikā apelācijas instances tiesa, parādot konsekvences trūkumu, apsūdzēto J.L. un A.A. liecības atzinusi par patiesām, bet pēc citiem kritērijiem — aprobežojusies ar kriminālprocesā sniegto liecību uzskaitījumu un tiesas sēdē sniegto liecību pārrakstīšanu. Prokurors norāda, ka Kriminālprocesa likums izvirzījis nosacījumus, ka pierādīšana ir nevis izzināšanas akts vai lietas inventarizācija, bet jau kāda apgalvojuma patiesuma pamatošana ar cita patiesa apgalvojuma palīdzību. Objektīvas patiesības noskaidrošanai nepietiekot ar to, ka tiesa noskaidrojusi nepieciešamos apstākļus un savākusi attiecīgus pierādījumus, bet saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 128.panta otrās daļas prasībām nepieciešama arī vispusīga savākto pierādījumu pārbaude un novērtēšana, kam saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 525.panta prasībām jāatspoguļojas spriedumā.
Prokurors analizē apsūdzēto J.L. un A.A. liecības un izsaka savu viedokli par liecībās konstatētajiem faktiem. Uzskata, ka, neizdarot šo liecību pilnīgu izvērtēšanu, kā to tiesā lūdzis prokurors, tiesa spriedumā atzīmētajās liecībās pretrunas un neatbilstības neidentificēja un nenovērsa. Tiesa nav norādījusi kritērijus, pēc kuriem noteica, ka apsūdzēto J.L. un A.A. tiesā sniegtās liecības apstiprinās ar pirmstiesas un pirmās instances tiesā sniegtajām liecībām, līdz ar to ir ticamas. Kriminālprocesa likuma 128.pants nosaka, ka kādas ziņas patiesuma pakāpi var noteikt tikai un vienīgi aplūkojot faktus un, tā kā tas netika izdarīts, tikai kā pieņēmums esot uztverams secinājums, ka apsūdzēto J.L. un A.A. liecības ir patiesas.
Nepiekrītot pirmās instances tiesas fonoskopiskās ekspertīzes dotajam novērtējumam, apelācijas instances tiesa savu vērtējumu nav devusi. Ignorējot prokurora nostāju tiesā par ekspertīzes atzinumā konstatēto plašo sarunu pilnīgu izvērtēšanu saistībā ar procesā iesaistīto personu liecībām un citiem pierādījumiem, tiesa „pierādījumu ierobežoti pieminēja, pārrakstot apsūdzēto tiesā sniegtās liecības, kas tad kalpoja kā arguments atziņām:
1) „...ar ierakstīto sarunu atšifrējumu nav atspēkotas apsūdzētā J.L. liecības...”,
2) „...ka sarunā ar G.A. lietotais žargons (neprecizējot kāds), A.A. sava honorāra nenosaukšanu ne vārdos, bet rādot uz pirkstiem, kā arī J.L. ziņkārības apmierinājums par A.A. darba apmaksu, rakstīts uz papīra, bet ne jautāts balsī, var izsaukt neizpratni, tomēr nedod pārliecību, ka tas atklāj apsūdzēto...nodomu kukuļošanā”.
Prokurors uzskata, ka šādi tiesas secinājumi iegūti bez lietā esošu pierādījumu novērtēšanas. Lietā (1.sēj., l.l. 7.-13., 14.-16., 17., 18.-27., 28.-33. un 8.sēj. l.l. 5.-57.) ir audioierakstu atšifrējumi un fonoskopiskās ekspertīzes atzinums, kuri satur faktus, kas visādā ziņā prasīja novērtējumu. Pēc prokurora domām, pilnīgs sarunu atšifrējumu saturs parādot virkni tiesas spriedumā neuztvertus faktus. Neatzīstot vērtēto pierādījumu par nepieļaujamu vai ierobežoti pieļaujamu, jāuzskata, ka tiesa pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 127., 128.panta prasības, jo Kriminālprocesa likuma 525.panta paredzētajā kārtībā spriedumā nav devusi novērtējumu lietas iznākumā ļoti izšķirošiem apstākļiem. Tiesas pienākums ir novērtēt pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatojas ar vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem.
Bez tam prokurors vērš uzmanību uz to, ka tiesai, pieņemot apsūdzēto J.L. un A.A.liecības ar izskaidrojumu, ka sarunās lietojuši vārdnīcās redzamus un visiem saprotamus žargonus:
1) finiķu bizness – apzīmējums profesijai, amatam,
2) batona iesmērēšana – faktiskais skaidrojums iespējamām apsūdzētā J.L. darbībām, apstiprinot pie prokurora pieņemto lēmumu,
3) izpirkt lietu – saņemt informāciju,
bija pienākums pārliecināties par to patiesumu. Šāda pārbaude bija iespējama un tiktu nostiprināta kāda apgalvojuma pamatotība. Tiesa skaidrojošajās vārdnīcās, uz kurām atsaucās apsūdzētie J.L. un A.A., neieskatījās un nepamanīja būtiskas atšķirības starp apsūdzēto skaidrojumiem un vārdnīcā esošiem skaidrojumiem par žargonu nozīmi. Prokurors kasācijas protestā norāda interneta mājas lapā www.tezaurs.lv pieejamo minēto žargonu skaidrojuma nozīmi:
1) bizness – komercdarbība, peļņas darījums, komerciāli izdevīgs pasākums,
2) batons – muļķības, melot, censties apmānīt,
3) izpirkt – nopirkt, iztukšot (veikalu), izmaksāt, atlīdzināt, izlabot – vēršot par labu, būt par attaisnojumu.
Šāda būtiska skaidrojuma atšķirība nav novērtēta saistībā ar citiem pierādījumiem (liecinieku liecībām).
Lietā esošie pierādījumi vērtēti pretēji Kriminālprocesa likumā nostiprinātajiem principiem. Daži pierādījumi novērtēti ārpus kopējā konteksta, citi pēc „uzspiestās patiesības” principiem. Nesaprotamie, pretēji Kriminālprocesa likumā nostiprinātiem, pierādījumu vērtēšanas principi norāda subjektivitāti tiesas spriešanā, pārkāpj Kriminālprocesa likuma 512.pantu, kur noteikts, ka spriedumu pamato ar pierādījumiem, materiālo un procesuālo tiesību normām.
Tāpat prokurors atzīmē, ka tiesa pie atzinuma taisīt tieši attaisnojošu spriedumu nonākusi, nepieminot un neizvērtējot virkni valsts apsūdzības norādītos, lietā esošos nozīmīgus pierādījumus. Neatzīstot ne par nepieļaujamiem, ne ierobežoti pieļaujamiem, ne par neattiecināmiem, tiesa bez pieminēšanas un vērtējuma atstājusi jau pieminētās G.A. liecības, Valsts ieņēmuma dienesta Vidzemes reģionālās iestādes materiālus un lēmuma saturu (1.sēj., l.l.59.), apsūdzētā J.L. iesniegumu Valsts policijai (1.sēj., l.l.63.), ziņojumus no Valsts ieņēmuma dienesta Vidzemes reģionālās iestādes (1.sēj., l.l.75., 4.sēj., l.l. 67.), liecinieka J.V. liecības (2.sēj., l.l.72.), Latvijas mobilā telefona sarunu izdrukas (7.sēj., l.l. 100.). Rupji pārkāpusi pierādīšanas izdarīšanas vispārīgos principus, kad selekcijas veidā izlasīti pieminēšanas vērti pierādījumi, tiesa pēc būtības taisījusi nelikumīgu spriedumu.
Prokurors uzskata, ka „apsūdzības piestādīto pierādījumu absolūta ignorance, pierādījumu nevērtēšana un faktu nekonsekventa atzīšana uzskatāma kā tiesību apsūdzības uzturēšanu ierobežošanu, kas ir būtisks pārkāpums un ir iemesls nolēmuma tiesiskumu pārbaudīt kasācijas kārtībā”.
Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums jāatstāj negrozīts, bet prokurora A.Andrejeva kasācijas protests jānoraida.
Kasācijas protests ir iesniegts par apelācijas instances tiesas spriedumu daļā, kur taisīts attaisnojošs spriedums J.L. apsūdzībā par kukuļa pieprasīšanas ar starpnieku mēģinājumu un A.A. apsūdzībā par starpniecības kukuļošanā mēģinājumu.
No apelācijas instances tiesas sprieduma redzams, ka apsūdzēto J.L. un A.A. katra attaisnošanas pamats ir noziedzīga nodarījuma sastāva neesamība. Šāds attaisnojoša sprieduma pamats ir paredzēts Kriminālprocesa likuma 519.panta 1.punktā.
Apelācijas instances tiesa ir nonākusi pie šādiem atzinumiem:
1) nav atspēkotas apsūdzētā J.L. liecības par to, ka viņš ar G.A. starpniecību gribējis atmaskot A.B. noziedzīgās darbības;
2) nav atspēkotas apsūdzētā A.A. liecības par to, ka viņš gatavojās uzņemties G.A. interešu pārstāvību administratīvajos procesos;
3) nav pierādīts apsūdzēto J.L. un A.A. nodoms kukuļošanā;
4) pirmās instances tiesas spriedumā konstatētie nodarījuma faktiskie apstākļi neatbilst to juridiskajam vērtējumam.
Pirmos trīs atzinumus tiesa ir izdarījusi, pārbaudot, novērtējot lietā iegūtos pierādījumus: apsūdzēto J.L., A.A., liecinieka G.A. liecības, visus ierakstīto sarunu atšifrējumus. Ceturto atzinumu tiesa ir izdarījusi, analizējot apsūdzētajiem J.L. un A.A. izvirzīto apsūdzību saturu.
Prokurora kasācijas protesta motīvi ir saistīti ar pierādījumu vērtēšanu un tiesību uz apsūdzības uzturēšanu ierobežošanu apelācijas instances tiesā. Kasācijas protestā nav apšaubīts tiesas atzinums par apsūdzības faktisko apstākļu neatbilstību juridiskajām pazīmēm.
Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments atzīst, ka prokurora kasācijas protesta motīvi nav pamatoti.
Kriminālprocesa likuma 43.pantā ir noteiktas valsts apsūdzētāja pilnvaras pirmās un apelācijas instances tiesā, tostarp šā panta pirmās daļas 4.punktā ir noteikts, ka prokuroram, uzturot apsūdzību pirmās vai apelācijas instances tiesā, ir pienākums un tiesības virzīt apsūdzības pierādījumu pārbaudi un piedalīties pārējo pierādījumu pārbaudē.
Kasācijas protestā prokurors Kriminālprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 4.punkta pārkāpumu apelācijas instances tiesā pamato sekojoši:
- objektīvas izmeklēšanas principa pārkāpšana, t.i., pierādījumu nevērtēšana un faktu nepamatošana;
- „apsūdzības piestādīto pierādījumu absolūta ignorance, pierādījumu nevērtēšana un faktu nekonsekventa atzīšana”.
Šādi argumenti neattiecas uz Kriminālprocesa likuma 43.pantā noteiktajām valsts apsūdzētāja pilnvarām un neliecina par to, ka tiesa ir ierobežojusi vai ignorējusi šīs pilnvaras.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 23.pantu krimināllietās tiesu spriež tiesa, tiesas sēdēs izskatot un izlemjot pret personu celto apsūdzību pamatotību, attaisnojot nevainīgas personas vai arī atzīstot personas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un nosakot valsts institūcijām un personām obligāti izpildāmu krimināltiesisko attiecību noregulējumu, kas, ja nepieciešams, realizējams piespiedu kārtā. Tas nozīmē, ka arī pierādījumu galīgais novērtējums, piekrīt tiesai.
Neatbilst krimināllietas procesuālajos dokumentos fiksētajam prokurora apgalvojums kasācijas protestā, ka tiesa nav pārbaudījusi un novērtējusi pilnīgu sarunu atšifrējumu saturu, kas fiksēts fonoskopiskās ekspertīzes atzinumā, saistībā ar procesā iesaistīto personu liecībām un citiem pierādījumiem. Starp tiem prokurors min G.A. liecības, VID VRI materiālus un lēmuma saturu (1.sēj., l.l.59.), J.L. iesniegumu VP (1.sēj., l.l.63.), ziņojumus no VP VRI (1.sēj., l.l.75., 4.sēj., l.l.67.), liecinieka J.V. liecības (2.sēj., l.l. 72.), LMT izdrukas (7.sēj., l.l.100.).
No apelācijas instances tiesas sēdes protokola redzams, ka tiesa ir pārbaudījusi prokurora kasācijas protestā minētos pierādījumus, izņemot liecinieka J.V. liecības pirmstiesas kriminālprocesā. Šo liecību pārbaudei nebija tiesiska pamata. Kasācijas protestā prokurors nenorāda, kādus juridiski nozīmīgus faktus var apstiprināt lēmums, iesniegums, ziņojums, izdrukas.
Kā redzams no prokurora runas tiesas debatēs, apsūdzības runā prokurors nav izmantojis sava viedokļa pamatošanai minētos dokumentus.
No apelācijas instances tiesas sprieduma redzams, ka tiesa ir izvērtējusi visu sarunu atšifrējumus, apsūdzēto liecības, liecinieka G.A. liecības.
Attiecībā uz prokurora viedokli par žargona vārdiem kasācijas instances tiesa norāda, ka sarunās vai vārdnīcās lietotie žargona vārdi neattiecas uz Kriminālprocesa likuma 125.pantā noteikto fakta legālo prezumpciju.
Kasācijas instances tiesai nav pamata apšaubīt apelācijas instances tiesas atzinumu, ka apsūdzētajiem J.L. un A.A. katram inkriminēto noziedzīgo nodarījumu faktiskās pazīmes neatbilst juridiskajām pazīmēm, t.i., neveido inkriminēto noziedzīgo nodarījumu sastāvus. Šādu atzinumu apelācijas instances tiesa balstījusi arī ar juridiskajā literatūrā izteikto viedokli. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 462.panta noteikumiem prokurori nav izmantojuši tiesības grozīt apsūdzību iztiesāšanas gaitā. Tiesa viņiem šādas tiesības nav ierobežojusi vai aizliegusi.
Līdz ar to kasācijas instances tiesa atzīst, ka apelācijas instances tiesa nav pieļāvusi tādus Kriminālprocesa likuma pārkāpumus, kas noveduši pie nelikumīga nolēmuma.
Vadoties pēc Kriminālprocesa likuma 585. un 587. panta, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments
n o l ē m a
Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2009.gada 28.septembra spriedumu atstāt negrozītu, bet Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļas prokurora A.Andrejeva kasācijas protestu noraidīt.
Lēmums nav pārsūdzams.
Rīgā, 2010.gada 9.februārī
Kriminal.lv в Телеграме
