LĒMUMS

Rīgā, 2009.gada 15.decembrī

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments šādā sastāvā:

senators referents A.Freibergs,

senators P.Dzalbe,

senators V.Čiževskis

izskatīja rakstveida procesā lietu sakarā ar Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurora A.Miglāna kasācijas protestu un apsūdzēto J.Šuškevičas, A.Portnova, viņu aizstāvja A.Važņa kasācijas sūdzībām par Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2009.gada 5.jūnija spriedumu un

k o n s t a t ē j a

Ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2008.gada 19.augusta spriedumu

Jeļena Šuškeviča, personas kods ...,

atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 323.panta otrajā daļā un, piemērojot Krimināllikuma 49.panta pirmās daļas nosacījumus, sodīta ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem ar daļēju mantas – naudas līdzekļu Ls 13510, konfiskāciju.

Andrejs Portnovs , personas kods ...

atzīts par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 323.panta otrajā daļā un, piemērojot Krimināllikuma 49.panta pirmās daļas nosacījumus, sodīts ar brīvības atņemšanu uz 1 gadu 6 mēnešiem.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 358.panta otro daļu piedzīts no A.Portnova par labu valstij Ls 500.

Vladimirs Oderovs , personas kods ...,

atzīts par nevainīgu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 20.panta otrās daļas un 323.panta otrās daļas un attaisnots.

Izskatot lietu apelācijas kārtībā sakarā ar apsūdzēto Andreja Portnova, Jeļenas Šuškevičas apelācijas sūdzībām un Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurora A.Miglāna apelācijas protestu, Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta ar 2009.gada 5.jūnija spriedumu Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2008.gada 19.augusta spriedumu atcēla daļā par Jeļenai Šuškevičai un Andrejam Portnovam piespriesto sodu.

Jeļena Šuškeviča pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 323.panta otrās daļas sodīta ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem ar daļēju mantas – naudas līdzekļu Ls 13510, konfiskāciju.

Andrejs Portnovs pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 323.panta otrās daļas sodīts ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem bez mantas konfiskācijas.

Līdz sprieduma stāšanās likumīgā spēkā Jeļenai Šuškevičai un Andrejam Portnovam drošības līdzeklis atstāts iepriekšējais – sūtījumu saņemšanas adreses paziņošana.

Pārējā daļā spriedums atstāts negrozīts.

Par šo spriedumu kasācijas protestu iesniedzis Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors A.Miglāns, bet kasācijas sūdzības iesnieguši apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs, kā arī viņu aizstāvis A.Vaznis.

Prokurors kasācijas protestā lūdz atcelt pilnībā Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2009.gada 5.jūnija spriedumu un lietu nodot jaunai iztiesāšanai apelācijas kārtībā tai pašai tiesai citā sastāvā.

Prokurors uzskata, ka Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta pieļāvusi Krimināllikuma, Kriminālprocesa likuma būtiskus pārkāpumus, kas noveduši pie nepamatota un nelikumīga nolēmuma taisīšanas.

Krimināllikuma pārkāpums, pēc prokurora domām, izpaudies šādi.

Krimināllietu tiesu palāta nepareizi secinājusi, ka apsūdzēto J.Šušķevičas un A.Portnova rīcībā nav Krimināllikuma 323.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva, bet gan ir Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 323.panta otrajā daļā paredzētais noziedzīgā nodarījuma sastāvs. Tiesu palātas secinājums šajā daļā ir nepareizs, tas ir izdarīts nepareizas Krimināllikuma 323.panta dispozīcijas interpretācijas rezultātā. Apelācijas instances tiesas galvenais arguments, atstājot negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, ir, vai kukulis valsts amatpersonai reāli ir nodots vai arī nav nodots.

Krimināllikuma 323.panta pirmajā daļā ir norādīts, ka kukuļdošana izpaužas aktīvās darbībās – kādu materiālu vērtību, mantiska vai citāda rakstura labuma nodošanā vai to piedāvāšanā, ja piedāvājums pieņemts.

Šajā konkrētajā lietā Krimināllietu tiesu palāta konstatēja, ka A.Portnovs un J.Šuškeviča nodeva R. kukuli pēc tam, kad R. ilgākā laika periodā bija meklējusi un atradusi valsts amatpersonu no Aizsardzības ministrijas, kura tad attiecīgi bija sameklējusi dokumentu.

Tātad kukuļdevēji pēc tam, kad viņi saņēma šo dokumentu un pārliecinājās, ka tas ir viņiem nepieciešamais dokuments, nodeva naudu kukuļdošanas starpniekam. Kukuļdevēji, zinot to, ka šo dokumentu meklēs amatpersona no Aizsardzības ministrijas, saprata un apzinājās, ka valsts amatpersona jau ir izdarījusi darbības viņu interesēs, ka valsts amatpersona ir pieņēmusi kukuļdevēju piedāvājumu un viņu interesēs izdarījusi darbības, pēc kā A.Portnovs un J.Šuškeviča nodeva naudu (kukuli) R. (starpniecei).

Kukuļdošanu veido divas alternatīvas patstāvīgas darbības − kukuļa piedāvāšana vai kukuļa priekšmeta nodošana. Gan J.Šuškevičai, gan A.Portnovam bija jāapzinās tas, ka, lai šo dokumentu sameklētu un nodotu kukuļdevējiem, kukuļņēmējam starpniece bija izteikusi kukuļa piedāvājumu, un viņš šo kukuļa piedāvājumu bija pieņēmis (šādu secinājumu var izdarīt no tā, ka valsts amatpersona bija izdarījusi darbības kukuļdevēja interesēs), tāpēc šis noziedzīgais nodarījums uzskatāms par pabeigtu.

Pēc prokurora ieskata tiesa pieļāvusi šādus Kriminālprocesa likuma pārkāpumus.

V.Oderova apsūdzībā pēc Krimināllikuma 20.panta otrās daļas un 323.panta otrās daļas Krimināllietu tiesu palāta uzskatīja, ka lietā nav iegūti pārliecinoši pierādījumi tam, ka V.Oderovs ir organizējis un vadījis noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, to, ka pirmās instances tiesa šajā apsūdzības daļā pilnīgi un vispusīgi pārbaudījusi visus lietā esošos pierādījumus un pamatoti attaisnojusi apsūdzēto V.Oderovu pēc Krimināllikuma 20.panta otrās daļas un 323.panta otrās daļas. Tāpat tiesu palāta spriedumā norāda, ka apelācijas protestā izklāstītie apstākļi nevar būt par pamatu apsūdzētā V.Oderova notiesāšanai pēc Krimināllikuma 20.panta otrās daļas un 323.panta otrās daļas.

Kriminālprocesa likuma 131.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka par pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem, ko savā liecībā pratināšanas vai aptaujas laikā sniedz persona, kura likumā noteiktajā kārtībā uzaicināta sniegt ziņas (liecināt) par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem.

No V.Oderova sākotnējām liecībām konstatējams, ka viņš kategoriski noliedz to, ka viņš apsūdzētajai J.Šuškevičai būtu devis jebkādu naudas summu tikšanās laikā, kura notikusi 10.01.2007. no plkst. 19.00 līdz plkst. 21.00 (2.sēj., l.l. 155.-157.).

Pirmās instances tiesā V.Oderovs apstiprināja faktu, ka naudu iepriekšminētās tikšanās reizē J.Šuškevičai tomēr ir nodevis, bet to viņai devis citiem mērķiem, tā kā viņš – V.Oderovs, ar J.Šuškeviču dzīvo nereģistrētā laulībā.

Prokurors uzskata, ka tiesai bija jāvērtē fakts, ka V.Oderovs sākotnēji sniedzis nepatiesas liecības nolūkā izvairīties no kriminālatbildības.

Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta uzskatīja, ka nevar būt par pierādījumu ekspertu atzinumā fiksētās sarunas starp apsūdzētajiem J.Šuškeviču un V.Oderovu 2007.gada 4.janvārī un 2007.gada 10.janvārī (Nr. 16 un Nr. 32), jo sarunas notiekot par dažādām tēmām, tiekot pārrunāti nekonkrēti finansiālie darījumi, tiek apspriests saņemtā dokumenta teksts. Tiesa konstatēja, ka no sarunu teksta nevar secināt, ka apsūdzētais V.Oderovs būtu nodevis apsūdzētajai J.Šuškevičai kukulim paredzēto naudu un būtu bijis informēts par J.Šuškevičas tikšanos ar A.Portnovu.

Prokurors uzskata, ka no šīs sarunas nepārprotami ir izdarāms secinājums, ka J.Šuškeviča V.Oderovu iepriekš bija informējusi par tikšanos ar A.Portnovu, kā arī no šīs sarunas ir izdarāms secinājums, ka apsūdzētais V.Oderovs nodod J.Šuškevičai naudu, kuru J.Šuškeviča bija nodevusi R. un A.Portnovam.

Prokurors uzskata, ka no V.Oderova un J.Šuškevičas sarunas pierādāms fakts, ka V.Oderovs zinājis, ka J.Šuškevičai, lai viņa savā rīcībā dabūtu šo dokumentu, ir bijis jādod kukulis.

Pēc prokurora domām šis pierādījums ir nepamatoti noraidīts.

Prokurors uzskata, ka pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā pilnībā tika pierādīta V.Oderovam inkriminētā apsūdzība par to, ka viņš izdarījis Krimināllikuma 20.panta otrajā daļā un 323.panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu.

Prokurors Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas spriedumu daļā par V.Oderova attaisnošanu uzskata par nelikumīgu un nepamatotu, jo tiesa nepareizi interpretējusi krimināllietas pareizā izlemšanā nozīmīgus faktus.

Prokurors uzskata, ka gan pirmās instances tiesa, gan arī apelācijas instances tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 525.panta otrās daļas 3.punkta pārkāpumu.

Atstājot negrozītu Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2008.gada 19.augusta spriedumu, kurā nav izpildītas Kriminālprocesa likuma 525.panta otrās daļas 3.punkta prasības, ka attaisnojoša sprieduma motīvu daļā jānorāda, kāpēc tiesa noraida pierādījumus, ar kuriem pamatota apsūdzība, apelācijas instances tiesa ir pieļāvusi būtiskus pārkāpumus Kriminālprocesa likuma 575.panta trešās daļas izpratnē. Kopumā tie noveduši pie nelikumīga sprieduma pieņemšanas un Kriminālprocesa likuma 511.panta otrās daļas un 512.panta noteikumu pārkāpumiem.

J.Šuškeviča un A.Portnovs iesnieguši kasācijas sūdzības, kuras pēc sava satura ir līdzīgas.

Apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs kasācijas sūdzībās lūdz atcelt Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2009.gada 5.jūnija spriedumu un kriminālprocesu daļā pret viņiem izbeigt.

Apsūdzētā J.Šuškeviča uzskata, ka viņas darbībās nav viņai inkriminētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs, tas ir, Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 323.panta otrajā daļā paredzētais kukuļdošanas mēģinājums.

J.Šuškeviča norāda, ka 2006.gada decembrī – 2007.gada janvārī viņa uz pilnvaras pamata pārstāvējusi SIA „OVI” strīdā ar prokuratūru par atsavināšanas lieguma atcelšanu attiecībā uz tai piederošā tankkuģa „Matalobos” kriminālprocesa Nr. 158301110704 ietvaros. Rīgas apgabaltiesa viņas pieteikumu par minētā atsavināšanas lieguma atcelšanu apmierinājusi.

Viņa, J.Šuškeviča, strādājusi SIA „JS riska vadības grupa” par valdes locekli, kur bez viņas bija vēl tikai 2 darbinieki, tas ir, A.Portnovs un grāmatvede.

Viņa atradusies 3.-4.grūtniecības mēnesī un viņai bijušas veselības problēmas.

A.Portnovs 2006.gada novembrī un decembra sākumā vairākkārt piedāvājis savu palīdzību darba jautājumos papildus saviem tiešajiem darba pienākumiem.

Ņemot vērā, ka viens no tolaik aktuālajiem darba jautājumiem bija informācijas saņemšana no Aizsardzības ministrijas par kuģa „Matalobos” kustības fiksāciju Baltijas jūrā un to, ka viņa, J.Šuškeviča, pienācīgi nespējusi pildīt darba pienākumus veselības stāvokļa dēļ, viņa pieņēmusi A.Portnova piedāvājumu palīdzēt, deleģējot viņam sameklēt šo atklāto un vispārpieejamo informāciju likumā noteiktajā kārtībā. Par šo papildu palīdzību, kas nebija A.Portnova tiešais darba pienākums, viņa, J.Šuškeviča, samaksājusi papildu atalgojumu Ls 500 apmērā.

A.Portnovs vēlāk informējis viņu, ka informācijas sagādē palīdzēs paziņa, kura strādā Aizsardzības ministrijā par tulku.

Viņa, J.Šuškeviča, 2007.gada 10.janvārī saņēmusi no A.Portnova draudzenes (R.) melno mapi ar dokumenta (Jūras Spēku Flotiles Jūras novērošanas un sakaru dienesta komandiera 2005.gada 17.februāra atbildi Nr. 16.1.-1.5.2/1-9-112, kas sagatavota un nosūtīta pieprasītājam uz 2006.gada 4.februāra LR IeM Valsts policijas GKrPP Ekonomikas policijas pārvaldes pieprasījumu) gaismas kopiju un tajā dienā parādījusi to savam dzīvesbiedram un SIA „OVI” valdes priekšsēdētājam V.Oderovam.

J.Šuškeviča un A.Portnovs kasācijas sūdzībās norāda, ka gan pirmstiesas, gan tiesas izmeklēšanas laikā pierādīts, ka viņi nav zinājuši, ka R. ir amatpersona. Nepastāvēja arī kādi citi apstākļi, kas liecinātu, ka R. ir valsts amatpersona un ka viņa sadarbojas ar kādu citu valsts amatpersonu interesējošās informācijas sagādāšanā.

Apsūdzētā J.Šuškeviča norāda, ka pie šādiem apstākļiem viņai pat nevarēja rasties nojauta, ka R. ir valsts amatpersona un ka viņa var sadarboties ar kādu citu valsts amatpersonu viņas interesējošās informācijas sagādāšanā.

Tādējādi gan pirmās, gan otrās instances tiesa, pareizi konstatējot, ka nepastāv noziedzīga nodarījuma subjektīvā puse, ir kļūdaini konstatējusi viņu – J.Šuškevičas un A.Portnova, iespējamās „domas”. Turklāt šādu secinājumu tiesa nepamatoti pielīdzinājusi subjektīvajai pusei. Šāda pieeja tiesas sprieduma taisīšanā ir būtisks Krimināllikuma, Kriminālprocesa likuma, kā arī vispārīgo krimināltiesību principu pārkāpums.

J.Šuškeviča norāda, ka viņa nedeva un negribēja dot naudu A.Portnovam kā kukuli, nedeva un negribēja dot naudu R. kā kukuli un nedeva un negribēja dot naudu kā kukuli tā nodošanai citai valsts amatpersonai. Tiesai nebija nekāda pamata konstatēt pretējas viņas „domas”.

A.Portnovs norāda, ka nav dzirdējis to, ka R. būtu teikusi par naudas nodošanu amatpersonai.

Saskaņā ar „Krimināllikuma zinātniski praktisko komentāru” (U.Krastiņš, V.Liholaja, A.Niedre. Rīga. 2007.gads) kukuļdošanas objekts ir valsts un pašvaldību institūciju, valsts dienesta normāla darbība. Par kukuļdošanas priekšmetu var būt jebkuri materiāli vai cita veida labumi.

No objektīvās puses kukuļdošana izpaužas aktīvās darbībās – kukuļa priekšmeta nodošanā vai piedāvāšanā kukuļņēmējam – valsts amatpersonai. Kukuļa nodošana (piedāvāšana) var notikt personiski vai ar starpnieku, pie kam tās mērķis ir panākt, lai kukuļņēmējs, kas ir valsts amatpersona, izmanto savu dienesta stāvokli, izdarītu vai neizdarītu kādu darbību kukuļdevēja interesēs.

Atšķirībā no pabeigta nozieguma – nozieguma mēģinājumā visā pilnībā nav realizēta vienīgi nodarījuma objektīvā puse.

Saskaņā ar „Krimināllikuma zinātniski praktisko komentāru” (U.Krastiņš, V.Liholaja, A.Niedre. Rīga. 2007.gads) no subjektīvās puses kukuļdošanas noziegumu var izdarīt tikai ar tiešu nodomu, proti, vainīgais apzinās, ka viņš nodod (piedāvā) kukuli valsts amatpersonai nolūkā panākt, lai tā, izmantojot savu dienesta stāvokli, izdarītu vai neizdarītu kādu darbību viņa (vainīgā) interesēs un vēlas šo kukuli nodot.

Pirmās instances tiesa sprieduma 19.lpp., atsaucoties uz Augstākās tiesas Senāta 2006.gada lēmumu lietā SKK-615, uzskatīja, ka ir noticis „kukuļdošanas mēģinājums, jo pirmkārt apsūdzētie nezināja, ka R. ir valsts amatpersona, bet domāja, ka viņa kā starpniece kukuli nodos tālāk attiecīgajai valsts amatpersonai, kas nenotika no apsūdzēto gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, jo R. darbojās likumīgi sankcionēta operatīvā eksperimenta ietvaros”.

Apelācijas instances tiesa piekrita pirmās instances tiesas spriedumam šajā daļā, apgalvojot, ka apsūdzētie nezināja, ka R. ir valsts amatpersona, bet domāja, ka viņa kā starpniece kukuli nodos tālāk attiecīgajai valsts amatpersonai, kas nenotika no apsūdzēto gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, jo R. darbojās likumīgi sankcionēta operatīvā eksperimenta ietvaros.

Izdarot šādus nepamatotus secinājumus, abu instanču tiesas ir pārkāpušas Krimināllikuma 1.panta pirmās daļas normas.

J.Šuškeviča norāda, ka nevar notiesāt cilvēku tikai tāpēc, ka prokuroram liekas, ka persona vēlējās nodot kukuli jebkuram. Bez „idealizācijas” ir jābūt nodomam, turklāt tiešam nodomam. Šajā gadījumā nav ne tikai subjektīvās puses, vēl jo vairāk — nav tiešā nodoma. Faktiski tiesas spriedumā secināts, ka viņas, J.Šuškevičas, vaina pierādīta ar tiesas nepamatotu pieņēmumu par viņas domāšanu.

Saskaņā ar juridiskajā literatūrā izteiktajām atziņām „krimināltiesības neatzīst par noziedzīgu nodarījumu cilvēka domāšanas veidu un viņa psihiskos pārdzīvojumus, tāpēc noziedzīgs nodarījums var izpausties vienīgi tādā cilvēka uzvedībā, kas darbojas uz konkrētajām interesēm (nodarījuma objektu), radot tam kaitējumu vai veidojot situāciju, ka varētu tikt radīts tāds kaitējums” („Krimināltiesības” U.Krastiņš, V.Liholaja, A.Niedre. Tiesu namu aģentūra. 2008.gads, 115.lpp.).

Savukārt noziedzīgs nodarījums ir personas konkrēta uzvedība, kas izpaužas viņas prettiesiskā darbībā vai bezdarbībā. Cilvēka domas, uzskati, pārliecība, nodoms un pat tā atklāšana, kaut arī tie būtu valstij, sabiedrībai vai atsevišķai personai nepieņemami, ja tie neizpaužas personas ārējā uzvedībā – tiesībpārkāpumā, nevar būt kriminālatbildības pamats (turpat, 62.lpp.).

Apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs uzskata, ka viņu darbības ir nepamatoti kvalificētas pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 323.panta otrās daļas, jo viņu darbībās nav saskatāma noziedzīga nodarījuma sastāva subjektīvā puse.

Apsūdzētā J.Šuškeviča norāda, ka viņa nekad nebija vēlējusies izdarīt vai atbalstīt kukuļdošanu vai arī kādu citu noziedzīgu nodarījumu un vēl jo mazāk ar A.Portnova un R. palīdzību vai starpniecību.

Krimināllikums neparedz kriminālatbildību par personas „domām”, pat ja tādas ir bijušas. Krimināllikuma 8.pants precīzi nosaka, ka par vainīgu noziedzīgā nodarījumā atzīstama tikai persona, kas to izdarījusi ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības. Izskatot lietu, tiesa nepareizi piemēroja Krimināllikuma 8.panta normas, to būtiski pārkāpjot.

Krimināllikuma 9.pants nosaka, ka noziedzīgais nodarījums atzīstams par izdarītu ar nodomu (tīši), ja persona, kas to izdarījusi, ir paredzējusi nodarījuma sekas un vēlējusies tās (tiešs nodoms) vai, kaut arī šīs sekas nav vēlējusies, tomēr apzināti pieļāvusi to iestāšanos (netiešs nodoms). Arī šo Krimināllikuma normu tiesa ir pārkāpusi.

Apsūdzētā J.Šuškeviča uzskata, ka tiesa neticēt viņas paskaidrojumiem un pretējo konstatēt varētu tikai tad, ja lietā būtu citi pierādījumi. Pēc J.Šuškevičas domām, tādu nav un nevar būt. Līdz ar to tiesa, taisot spriedumu, pārkāpusi arī šo Kriminālprocesa likuma normu. Tiesa nav piemērojusi Krimināllikuma 19.panta noteikumus. No absurda tiesas pieņēmuma tika secināts, ka viņa esot vienojusies ar A.Portnovu par noziedzīgu nodarījumu. Šādas vienošanās nekad nav bijis.

Apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs uzskata, ka, izskatot lietu, pieļauti arī Kriminālprocesa likuma būtiski pārkāpumi.

Lietā ir vienīgais liecinieks – MIDD darbiniece R.. R. ir nopratināta pirmstiesas izmeklēšanas procesā tikai vienu reizi kā lieciniece. Tai pat laikā 2007.gada 7.novembrī ir izbeigts kriminālprocess daļā pret R., pamatojoties uz attaisnotu profesionālo risku. Lietā nav dokumenta par kriminālprocesa uzsākšanu pret R..

Tātad prokurors, izbeidzot kriminālprocesu pret R., zināja, ka viņa ir operatīvās darbības subjekta pārstāvis. Respektīvi, šī vienīgā lieciniece kriminālprocesā ir pratināta kā lieciniece laikā, kad par tiem pašiem apstākļiem viņa jau bija kā aizdomās turētā persona. Pēc J.Šuškevičas domām, nevar uzskatīt par procesuāli nostiprinātu personas liecību, kuru devusi persona kā lieciniece, tai pat laikā būdama aizdomās turētā persona. Bez tam Kriminālprocesa likums neparedz izbeigt kriminālprocesa pret liecinieku.

Apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs pauž neizpratni par to, kā vispār var izbeigt kriminālprocesu „attaisnota profesionāla riska” dēļ, ja ne kā citādi kā mēģinājumu atbrīvot no kriminālatbildības personu par izdarītu noziedzīgu nodarījumu – kukuļa izspiešanu un par operatīvo darbību robežu būtisku pārsniegšanu.

J.Šuškeviča pauž neizpratni, kāpēc šajā lietā viņa notiesāta ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem un ko tādu izdarīja R., ka bija nepieciešams izbeigt lietu pret R. attaisnojama profesionālā riska dēļ”.

Apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs uzskata, ka ir aizskartas viņu kā apsūdzēto Kriminālprocesa likuma 70.panta pirmajā daļā nostiprinātās tiesības iepazīties ar visiem krimināllietas materiāliem, jo līdz pat kasācijas sūdzības iesniegšanas dienai prokuratūra nav izdevusi materiālus par kriminālprocesa ierosināšanas, R. pratināšanas un lietas izbeigšanas šajā daļā apstākļiem.

Šādas personas – R., liecībām, pēc J.Šuškevičas un A.Portnova domām, vispār ticēt nevar un tās ir vērtējamas ļoti kritiski. R. speciāli ir sniegusi liecības pretēji attiecīgās sarunas diktofona ierakstam. Rodas pārliecinoša sajūta, ka kāds prokuratūrā ir uzrakstījis vajadzīgo R. liecību latviešu valodā. Un par vajadzīgo un „pareizo” liecību došanu pret viņu tika solīts izbeigt kriminālprocesu, kas tika arī izdarīts.

J.Šuškeviča un A.Portnovs kasācijas sūdzībās norāda, ka lietā ir liecinieka pratināšanas protokols, kur R. 2007.gada 11.janvārī sniedz šādas liecības: „2007.gada 4.janvārī es piezvanīju A.Portnovam un informēju, ka ir atrasts dokuments, kurā minēts viņu interesējošais kuģa nosaukums, taču atbilde ir adresēta Ekonomikas policijai ... ar A.Portnovu vienojāmies sazvanīties 2007.gada 8.janvārī, jo amatpersona, kas palīdzēja A.Portnova cilvēkam nepieciešamo dokumentu, ir saslimusi” (2.sēj. 136.-138.lpp.). Tajā pašā laikā no 2007.gada 4.janvāra sarunas starp R. un A.Portnovu atšifrējuma (1.sēj. 62.lpp.) redzams, ka R. vispār nav minējusi vārdu „amatpersona”, bet teikusi «просто дело сейчас в том, что этот человек приболел».

Ar Krimināllikuma 294.panta un 301.panta noteikumiem šādas darbības ir aizliegtas. Faktiski R. tika piespiesta sniegt liecības pret solījumu izbeigt kriminālprocesu daļā pret viņu. Tādēļ visu spriedumu nevar uzskatīt par tiesisku un Kriminālprocesa likuma un Krimināllikuma normām atbilstošu.

Apsūdzētā J.Šuškeviča uzskata, ka notiesājošais spriedums daļā par viņas atzīšanu par vainīgu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 323.panta otrās daļas ir nelikumīgs, jo tika pārkāpts Kriminālprocesa likuma 124.pants – pretēji tā nosacījumiem nav pierādīts pierādīšanas priekšmets, pārbaudot lietā esošās versijas, kā arī citus apstākļus, kam ir nozīme krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā.

Apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs citē Kriminālprocesa likuma 123., 124. pantu, 127.panta pirmo daļu, 128.panta otro daļu, 130.panta pirmo daļu.

J.Šuškevičas kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa nemotivēti neticēja viņas liecinātajam, neminot nevienu objektīvu un tiesas izmeklēšanā pārbaudītu pierādījumu, kas liecinātu par pretējo. Tiesa nepamatoti konstatēja, ka viņai esot nepārprotami bijis zināms, ka informāciju par kuģi meklēšot valsts amatpersona, kurai par to tikšot maksāts kukulis. Tiesa pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 19.panta prasības, kas ir būtisks kriminālprocesa pamatprincipa pārkāpums, un izvairījās no likumā noteiktā pienākuma vērtēt visas šaubas par labu viņai, J.Šuškevičai, faktiski, netieši uzliekot par pienākumu viņai pašai pierādīt, ko viņa domājusi un ko viņa nav domājusi.

Apsūdzētie A.Portnovs un J.Šuškeviča uzskata, ka apsūdzības liecinieces R. rīcība ir provokatīva un tādējādi tika aizskartas Satversmē un Kriminālprocesa likumā garantētās tiesības, kuras arī starptautiski nostiprinātas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta pirmajā daļā (tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā) un 8.panta pirmajā daļā (tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi, korespondences noslēpumu un dzīvokļa neaizskaramību). Tas ir būtisks Kriminālprocesa likuma 1.panta 2. punkta, 12.panta normu pārkāpums.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka „tiesas kolēģija nepievienojās apsūdzēto un viņu aizstāvju viedoklim par to, ka notikušais ir bijusi provokācija. Operatīvās darbības likuma nosacījumi paredz, kā ir atšķirams kukuļdošanas mēģinājums no provokācijas. Operatīvā eksperimenta laikā personai ir iespējams brīvi izvēlēties kā rīkoties. No lietas materiālos fiksētajām sarunām izriet, ka A.Portnovs un J.Šuškeviča, uzzinot, ka par dokumenta kopiju, ko sagādās amatpersona, būs jāmaksā, bija tiesīgi no sava nodoma atteikties”.

Apelācijas instances tiesa spriedumā secina, ka „apšaubīt operatīvā eksperimenta likumību” nav pamata.

Apelācijas instances tiesas sēdes protokolā ir fiksēta valsts apsūdzības uzturētāja prokurora A.Miglāna replika: „Gribētos norādīt, ka operatīvais eksperiments nebija divas dienas, bet tas ilga vairākas nedēļas, kura laikā A.Portnovs vai J.Šuškeviča varēja paziņot tiesībaizsardzības iestādēm, ka no viņiem tiek izspiests kukulis vai ka no viņiem kukulis tika pieprasīts”.

Apsūdzētā J.Šuškeviča uzskata, ka tiesas un valsts apsūdzības uzturētāja minētie secinājumi ir balstīti uz pieņēmumiem un ir pretrunā ar lietas faktiskajiem apstākļiem un lietā esošajiem pierādījumiem.

Apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs citē Juridisko terminu vārdnīcu un Kriminālprocesa likuma 19.pantu, kā arī 2006.gada 15.decembra sarunas ierakstu starp A.Portnovu un R..

J.Šuškeviča un A.Portnovs uzskata, ka tiesa nav pievērsusi vajadzīgo uzmanību tiesas izmeklēšanas laikā uzsvērtajam faktam, ka lieciniece R. mēģināja nelikumīgi izprovocēt viņus uz noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

Apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs uzskata, ka šajā sakarā R. ir saucama pie kriminālatbildības. Ne pirmstiesas, ne tiesas izmeklēšanas laikā netika pievērsta uzmanība tam, kas bija pamudinājis R. tikšanos ar A.Portnovu ierakstīt diktofonā. Tiesas izmeklēšanas gaitā netika pārbaudīta versija attiecībā par to, ka R. jau pirmajā tikšanas reizē tiesībsargājošo iestāžu darbinieki un/vai darba devējs bija instruējuši kā rīkoties un ko runāt, tiekoties ar A.Portnovu. Šādas darbības apliecina, ka R. rīkojās mērķtiecīgi, lai izprovocētu A.Portnovu un/vai viņu, J.Šuškeviču, uz mēģinājumu izdarīt noziedzīgu nodarījumu.

Pie šādiem apstākļiem ir acīmredzams Operatīvās darbības likuma 4.panta otrās daļas pārkāpums, tas ir, tika izvērsts mēģinājums A.Portnovu un/vai J.Šuškeviču kūdīt izdarīt noziedzīgas darbības.

Tiesa savā spriedumā šos apstākļus vispār nav vērtējusi, vienīgi, norādot, ka provokācija R. veiktajās darbībās neesot saskatāma.

Kasācijas sūdzībās norādīts, ka tiesas rīcība ir būtiskā pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – ECT) spriedumiem.

Apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs atsaucas uz ECT spriedumiem:

Hudobins pret Krieviju, Ramanauskas pret Lietuvu, Malininas pret Lietuvu,

Apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs analizē konkrētus ECT spriedumus par policijas kūdīšanu un provokāciju, norāda uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6.panta 1.§ pārkāpumu.

Sūdzībās norādīts, ka tiesa, taisot spriedumu, nav ievērojusi Kriminālprocesa likuma 511.panta otro daļu, ka spriedumam jābūt tiesiskam un pamatotam. Spriedums nav pamatots ar likumā noteiktā kārtībā pārbaudītiem un nostiprinātiem pierādījumiem. Tas ir pretējs arī loģikai. Turklāt spriedums tiek pamatots ar kļūdainiem tulkojumiem.

Kriminālprocesa likuma 512.panta pirmā daļa nosaka, ka tiesa, taisot spriedumu, pamatojas uz materiālo un procesuālo tiesību normām.

Tiesa nav piemērojusi virkni procesuālo normu, kas bija jāpiemēro. Tā, tiesai atbilstoši Kriminālprocesa likuma sadaļai par pierādījumiem, vairākums no tiem būtu jāizslēdz (vismaz to personu liecības, kam ir dubultais statuss lietā), un nedrīkstēja pieļaut provokācijas legalizāciju.

Izskatot lietu, pārkāpts Kriminālprocesa likuma 519.pants, jo nav apspriests un izvērtēts, ka apsūdzēto izdarītajā nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva un ka apsūdzēto piedalīšanās noziedzīgā nodarījumā nav pierādīta. Pārkāpts arī Kriminālprocesa likuma 520.pants.

Apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs norāda, ka tiesa pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 527.panta otro daļu, kur reglamentēts, kas jānorāda notiesājoša sprieduma motīvu daļā, tas ir, jānorāda pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, motīvus, kāpēc tiesa noraidījusi citus pierādījumus, apsūdzētā atbildību pastiprinošos un mīkstinošos apstākļus, motīvus par konkrētā soda piemērošanu, ar sprieduma izpildīšanu saistīto jautājumu izlemšanu, ja tas nepieciešams. Tiesa šo likuma normu nav ievērojusi un arī šis pārkāpums ir novedis pie nepareiza un likumam neatbilstoša sprieduma taisīšanas.

Viss iepriekš teiktais attiecināms arī uz apelācijas instanci, jo saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 564.panta noteikumiem tam jābūt ietvertam arī apelācijas instances tiesas nolēmumā.

Notiesājošais spriedums balstās tikai uz kļūdainu pieņēmumu uz viņu, J.Šuškevičas un A.Portnova, „domāšanu” un netiešiem secinājumiem, kas izdarīti uz aizliegta provokatīva eksperimenta pamata.

Šāda tiesas rīcība ir būtiskā pretrunā arī ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – ECT) praksi, tādējādi aizskarot Satversmē, likumos un starptautiski garantētās tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā tiesā.

Lietā Jokela pret Somiju (Nr. 28856/95) 2002.gada 21.maijs (Spriedums adekvāta pamatojuma jautājumā) ECT atkārto, ka saskaņā ar konvencijas 6.panta 1.§ vietējās tiesas pienākums ir rūpīgi izmeklēt pušu iesniegtos dokumentus, argumentus un pierādījumus attiecībā uz to, vai tie ir piemērojami lēmuma pieņemšanai.

Šis noteikums arī paredz tiesas pienākumu adekvāti pamatot savus lēmumus, taču to nevar saprast kā pieprasījumu sniegt detalizētu atbildi uz katru argumentu. Pamatojuma sniegšanas pienākuma apmērs var atšķirties atkarībā no konkrētā lēmuma rakstura. Turklāt ir nepieciešams, inter alia , ņemt vērā to dokumentu daudzveidību, ko puses var iesniegt tiesai, kā arī atšķirības, kas pastāv līgumslēdzējās valstīs attiecībā uz normatīvajiem aktiem, tiesas normām, juridiskiem slēdzieniem un spriedumu paziņošanas un sagatavošanas kārtību. Tāpēc jautājumu par to, vai tiesa nav izpildījusi pamatojuma norādīšanas pienākumu, var tikt izlemts vienīgi, ņemot vērā lietas apstākļus.

Apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs lūdz izskatīt lietu kasācijas kārtībā tiesas sēdē, ņemot vērā šādus apstākļus:

1. tiesas praksē ir noticis bezprecedenta gadījums, kad persona ir notiesāta par domāšanu,

2. tiesas procesā ir pieļauti būtiski Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normu pārkāpumi,

3. iztiesāšanas gaitā ir būtiski aizskartas Satversmē, likumā un starptautiski garantētās personas cilvēktiesības,

4. tiesas spriedums ir balstīts uz pieņēmumiem, nevis pierādījumiem. Tas nav tiesisks un pamatots, neatbilst Kriminālprocesa likuma 511., 512. panta prasībām,

5. pieteikts lūgums pieņemt vairākus blakus lēmumus Kriminālprocesa likuma 533.panta kārtībā un pastāv nepieciešamība tos pilntiesīgi uzturēt.

J.Šuškevičas kasācijas sūdzībā izteikts arī lūgums pieņemt blakus lēmumu:

• uzdot ģenerālprokuroram izvērtēt apstākļus un ierosināt kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 294.panta un 301.panta par R. piespiešanu dot liecības;

• uzdot ģenerālprokuroram izvērtēt apstākļus un ierosināt kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 300.panta pret R. par nepatiesu liecību sniegšanu;

• uzdot ģenerālprokuroram izvērtēt apstākļus un ierosināt kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 300.panta par R. dotās liecības apzināti nepatiesu tulkojumu.

Kasācijas sūdzības papildinājumos apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs apstrīd apelācijas instances tiesas secinājumu, ka „Krimināllietu tiesu palāta nav guvusi pārliecību, ka apsūdzētie, neizciešot sodu, turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus”. Šis arguments, pēc apsūdzēto ieskata, nav spriedumā motivēts un pamatots, kas ir Kriminālprocesa likuma 511.panta būtisks pārkāpums.

Apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs norāda, ka no kriminālprocesa uzsākšanas brīža nav traucējuši lietas pirmstiesas un tiesas izmeklēšanu, nav aizkavējuši vai jebkādā veidā vilcinājuši pratināšanas un citas izmeklēšanas darbības, ieradušies uz visām pirmās instances un apelācijas instances tiesas sēdēm norādītajā laikā.

Par minētajām objektīvajām darbībām lietā nepastāv strīds, pastāv strīds par to juridisko kvalifikāciju, pierādījumu iegūšanas likumību, cilvēktiesību aizskārumu un vairākiem būtiskiem procesuāliem pārkāpumiem pirmstiesas un tiesas izmeklēšanā.

No faktisko darbību veikšanas brīža, t.i., no 2006.gada decembra – 2007.gada janvāra ir pagājuši 3,5 gadi, un šajā laikā viņi, J.Šuškeviča un A.Portnovs, nav izdarījuši nekādus likumpārkāpumus.

Apsūdzēto J.Šuškevičas un A.Portnova aizstāvis A.Vaznis iesniedzis kasācijas sūdzības atsevišķi par katru apsūdzēto, kuras pēc sava satura ir līdzīgas.

Aizstāvis lūdz atcelt Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2009.gada 5.jūnija spriedumu daļā pret J.Šuškeviču un A.Portnovu un kriminālprocesu pret viņiem izbeigt.

Aizstāvis uzskata, ka apelācijas instances tiesa būtiski pārkāpusi Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normas, citē Kriminālprocesa likuma 574.pantu un Krimināllikuma 1.pantu un norāda, ka J.Šuškevičas un A.Portnova rīcība nesatur nekāda kriminālnozieguma pazīmes.

Kasācijas sūdzībā norādīts, ka informācija par Krasta apsardzes novērojumu rezultātiem nav ne slepena, ne konfidenciāla, tai nav pat dienesta lietošanas režīms.

J.Šuškevičas lūgumā viņas uzņēmuma darbiniekam A.Portnovam palīdzēt sagādāt šo vispārpieejamo informāciju nav nekā krimināla, nekā krimināla nav arī J.Šuškevičas solījumā A.Portnovam, ka „šis pakalpojums tiks apmaksāts”. Apmaksu par izdarīto pakalpojumu nav nekāda pamata uzskatīt par kukuli, pie kam A.Portnovs, kam šī apmaksa tika solīta, nav un arī tolaik nebija nedz valsts, nedz pašvaldības amatpersona.

Krimināllietā nav nekādu materiālu, kas norādītu, ka A.Portnovs būtu piedāvājis vai devis kukuli valsts amatpersonai, vai arī lūdzis to izdarīt R..

Spriedumā nepareizi norādīts, ka „2006.gada 20.decembrī plkst. 17.00 kafejnīcas „Roma” telpās Rīgā, Pulkveža Brieža ielā 6, kur tikšanās laikā, sarunā ar A.Portnovu, R. viņu informēja par to, ka viņa pati nepieciešamo dokumentu vai informāciju nevar atrast, taču A.Portnovu interesējošo dokumentu par materiālu atlīdzību sameklēs kāda cita Aizsardzības ministrijas amatpersona.” Minētās tikšanās saruna ir ierakstīta audiodiskā, atšifrēta un atrodama krimināllietas 4.sējumā kā 5.saruna no 22. līdz 40. lapai. Šajā sarunā nekāda „amatpersona” pieminēta netiek, nav arī nekādas runas par atlīdzību amatpersonai.

Klātesot un akceptējot naudas nodošanu R., J.Šuškeviča zināja, ka R. ir Aizsardzības ministrijas tulks, tātad nav amatpersona, jo to viņai bija teicis A.Portnovs, kurš par to bija pārliecināts no R. vārdiem. Tas pierādīts arī ar visiem krimināllietas materiāliem.

J.Šuškevičai nebija zināms par to, ka R. informācijas iegūšanai iesaista jebkādu citu personu, jo sevišķi jau amatpersonu. Arī tas nepārprotami izriet no visiem lietas materiāliem.

Ne slepus ierakstītajās telefona sarunās, ne arī slepeni noklausītajās J.Šuškevičas sarunās ar A.Portnovu, V.Oderovu un R., nav redzams un dzirdams, ka J.Šuškevičas klātbūtnē kaut reizi pieminēta jebkāda, kaut abstrakta, amatpersona. Tāpat J.Šuškevičas klātbūtnē nekad un nekur nav bijusi nekāda saruna par kukuļa došanu jebkam.

Dodot naudu tulkam R., J.Šuškevičai nebija un nevarēja būt zināms, ka R. ar šo naudu dalīsies vai domā dalīties ar kādu citu personu.

Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas secinājums, ka „apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs nezināja, ka R. ir valsts amatpersona, bet domāja, ka viņa kā starpniece kukuli nodos attiecīgajai valsts amatpersonai par minētā dokumenta saņemšanu”, ir klajā pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 511.panta otrās daļas prasībām, ka spriedumam jābūt tiesiskam un pamatotam, un Kriminālprocesa likuma 512.panta otrās daļas prasībām, ka tiesa spriedumu pamato ar pierādījumiem, kuri pārbaudīti tiesas sēdē, vai kurus saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 125.panta noteikumiem nav nepieciešams pārbaudīt.

Bez jebkāda juridiska pamata apelācijas instances tiesas spriedumā norādīts, ka „J.Šuškevičas liecības ir pretrunā ar liecinieces R. liecībām un ar visiem krimināllietas materiāliem”, nenorādot nevienu konkrētu pretrunu J.Šuškevičas un R. liecībās.

Aizstāvis norāda, ka J.Šuškevičas liecībās nav nevienas pretrunas ar pārējiem lietas materiāliem.

A.Portnovam nav bijis nodoms dot kukuli valsts amatpersonai. Šādu piedāvājumu viņš ne reizi nebija izteicis ne J.Šuškevičai, ne R..

Aizstāvis norāda, ka absolūti nepamatots, un ne ar ko neapstiprināts ir spriedumā izteiktais apgalvojums, ka „tiesas izmeklēšanas gaitā ir konstatēts, ka viņi (J.Šuškeviča un A.Portnovs) savā starpā bija vienojušies par kukuļdošanas izdarīšanu.” Tādu materiālu krimināllietā nav.

Kastors norāda, ka A.Portnovs nevienā no četrām tikšanās reizēm (2006.gada 15., 20., 21.decembrī un 2007.gada 10.janvārī) R. neizteica priekšlikumu ne tikai dot kukuli, bet arī nerunāja ne par kādu atlīdzību valsts amatpersonai. Operatīvā eksperimenta organizētāji saprata, ka A.Portnovam nav kukuļdošanas nodoma, t.i., lai varētu viņu saukt pie kriminālatbildības, viņa rīcībā nav nozieguma sastāva subjektīvās puses. Tādēļ ar provokatorisku nolūku R. trešajā tikšanās reizē neuzkrītoši sarunā pateica, ka viņai palīdzēs amatpersona, „kurai arī par to vajadzēs”.

A.Portnovs naudu deva R. kā atlīdzību par palīdzību un nekādus norādījumus par to, ka nauda vai tās daļa būtu nododama kādai trešajai personai, neizteica.

Aizstāvis norāda, ka ideja un iniciatīva par daļu naudas nodošanu kaut kādai virtuālai amatpersonai piederēja R. un A.Portnovs uz to nekādi nereaģēja. Pie šādiem apstākļiem A.Portnova rīcībā nav nozieguma sastāva.

Līdzīgās situācijās Eiropas Cilvēktiesību tiesa viennozīmīgi saskatījusi Cilvēktiesību konvencijas 6.panta 1.paragrāfa pārkāpumu.

Aizstāvis norāda, ka kā raksturīgākos pēdējā laika piemērus var minēt Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumus Teiksera de Kastro pret Portugāli (44/1997/828/1034-1998.gada 9.jūnijā), kur prasītājs tika pakļauts no varas puses uzkrītošai mudināšanai izdarīt noziegumu, tādējādi viņu provocējot; Ramanauskas prasībā pret Lietuvu (74420/01-2008.gada 5.februārī), kur Lietuvas ģenerālprokurora vietnieks pilnvaroja valsts amatpersonas simulēt kukuļdošanas noziegumu; Hudobina prasībā pret Krieviju (59696/00-2006.gada 26.oktobris), kurš tika notiesāts vienīgi uz pierādījumiem, kas tika iegūti policijas provokācijas rezultātā.

Aizstāvis uzsver, ka taisnīgas tiesas nodrošināšanai Konvencijas 6.panta 1.paragrāfa izpratnē, visi policijas kūdīšanas rezultātā iegūtie pierādījumi ir izslēdzami.

Pēc aizstāvja domām, Krimināllietu tiesu palāta ir pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 511.panta otrās daļas, 512.panta otrās daļas, 574.panta 1.punkta, kā arī Krimināllikuma 1.panta pārkāpumu.

Iebildumus par kasācijas protestu iesniegusi apsūdzētā J.Šuškeviča, kura lūdz prokurora protestu noraidīt.

J.Šuškeviča norāda, ka prokurors kasācijas protestā sagrozījis tiesas konstatētos faktiskos apstākļus un, savirknējot tos neloģiskā secībā, izteicis apsvērumu par to, ka kukuļdošana ir uzskatāma par pabeigtu.

Apsūdzētā piekrīt tam, ka apelācijas, tāpat kā pirmās instances tiesa nepareizi kvalificējusi noziedzīgo nodarījumu, bet nevis tādēļ, ka kukuļdošana ir bijusi pabeigta, kā to norādījis prokurors, bet gan tādēļ, ka attiecīgais pants ir piemērots nepareizi.

Prokurors savā kasācijas protestā kļūdaini norādījis, ka tiesa konstatējusi, ka A.Portnovs un J.Šuškeviča nodeva R. kukuli pēc tam, kad R. ilgākā laika periodā bija meklējusi un atradusi valsts amatpersonu. Tāpat prokurors kļūdaini norādījis: „Tātad kukuļdevēji pēc tam, kad viņi saņēma šo dokumentu un pārliecinājās, ka tas ir viņiem nepieciešamais, kuru viņi gribēja atrast, nodeva naudu kukuļdošanas starpniekam. Kukuļdevēji, zinot to, ka šo dokumentu meklēs amatpersona no Aizsardzības ministrijas, saprata un apzinājās, ka valsts amatpersona jau viņu labā ir izdarījusi darbības viņu interesēs, ka valsts amatpersona ir pieņēmusi kukuļdevēju piedāvājumu, un viņu interesēss izdarījusi darbības, pēc kā A.Portnovs un J.Šuškeviča nodeva naudu (kukuli) R. (starpniecei)”.

J.Šuškeviča uzsver, ka tiesa šādus apstākļus nekonstatēja. Tiesa konstatēja, ka R. vispirms vēlējās saņemt un saņēma naudu (Ls 500) un tikai pēc tam nodeva dokumentu. Otrkārt, prokurors kasācijas protestā nav norādījis to, ka tiesa konstatēja, ka R. vispirms pati bija meklējusi dokumentu, un tad, kad nevarēja to iegūt, norādīja A.Portnovam, ka dokumentu pati lūgs sameklēt citai personai, kura par velti to nedarīs.

Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta konstatēja, ka „R. atkārtoti informēja A.Portnovu par to, ka A.Portnovu interesējošo dokumentu sameklēs kāda cita persona, kura to par velti nedarīs.” Kā redzams, tiesa konstatēja, ka R. atkārtoti A.Portnovam norādīja, ka par velti neko nedarīs.

Arī savās liecībās R. norāda, ka kukuļošanas iniciatore bija tieši viņa. Tā, atbildot uz jautājumu, R. saka: „Par atlīdzināšanu amatpersonai autore biju es, jo minēju, ka pati šo dokumentu dabūt nevaru, bet to var dabūt amatpersona, kas to par paldies vien nedarīs” (Rīgas apgabaltiesas tiesas sēdes protokola 8.lpp.).

Apelācijas instances tiesa arī konstatēja, ka „J.Šuškeviča A.Portnovam lika noskaidrot naudas summas apmēru, kādu grib saņemt persona par viņu interesējošo dokumentu” (sprieduma 4.lpp.).

Tādējādi lietā ir konstatēts, ka kukuļošanas iniciatore un kukuļa pieprasītāja bija R..

Apsūdzētā J.Šuškeviča uzsver, ka beidzot arī prokurors kasācijas protestā šo faktu atzīst, lai gan līdz šim tas tika kategoriski noraidīts. Prokurors protestā norādījis, ka „ ... (valsts amatpersona) R., lai šo dokumentu sameklētu un nodotu kukuļdevējiem, kukuļņēmējam starpniece (R.) bija izteikusi kukuļa piedāvājumu, un viņš šo kukuļa piedāvājumu bija pieņēmis ... ”.

Tādējādi prokurors pats norāda, ka kukuļdošanas piedāvājumu izteica tieši R..

Pārējā daļā iebildumos daļēji atkārtoti jau iepriekš izklāstītie J.Šuškevičas kasācijas sūdzības motīvi.

Продолжение см. — http://www.kriminal.lv/news/tekst-resheniya-senata-verhovnogo-suda-str-2