24 Ноября 2024 04:58
Новости
  14:17    26.5.2010

Клиент airBaltic сумел отсудить компенсацию за билет (документ) (3)

Суть спора: авиакомпания отказалась возвращать или менять билет. Однако Верховный суд постановил, что авиакомпания нарушила права потребителя, отказавшись сделать это. Речь шла деньгах за билет на рейс Москва — Рига, которым покупатель так и не воспользовался. АirBaltic должен теперь вернуть истцу 72 лата. (Решение суда по этому делу мы приводим полностью).

Пассажир купил билет 17 января 2006 года в фирме Latvia Tours за 72 лата. Рейс был назначен на 6 февраля. Однако через 10 дней после приобретения покупатель передумал и попросил назад свои деньги. Но airBaltic отказался возвращать их или менять билет.

В чем основные претенезии истца. Представители авиакомпании отказываются возвращать ему деньги на основании пункта 3.1.3 правил о перевозке багажа и пассажиров, которые являются частью договора о воздушных перевозках. Этот договор к билету не прилагался, однако по мнению авиакомпании, правила пассажиру нужно было посмотреть в интернете.  Тем более,что скорее всего, продавец билета уведомил пассаржира о том,что деньги за билет не вернут. Но сам пассажир настаивает: договор с ним не обсуждали. И о вышеупомнятух правилах он просто не знал, о том, что билет возврату не подлежит, его никто не предупредил. 

Суды всех трех инстанций встали на сторону пассажира. Судьи пришли к выводу, что нигде нет доказательств, что клиент был ознакомлен с договором и правилами перевозок — его подпись нигде это не подтверждала. На билете информация о том, что его нельзя вернуть, указана только на английском языке. Истец это язык знать не обязан, и вообще — это нарушение закона о госязыке.

Договор, который клиент не может обсуждать, согласно закону о зашите прав потребителей, был признан судом несправедливым. В общем, суды всех инстанций сошлись во мнении: иск нужно удовлетворить.  airBaltic должен вернуть клиенту 72 лата.

Компания airBaltic, по понятным причинам, против такого вердикта. Вице-президент авиакомпании Янис Ванагс вчера пришел в Верховный суд с корзиной вишни. Как объяснил Ванагс журналистам, дело тут не в самих 70 латах, а в том, что создается прецедент, по которому пассажиры через суд могут возвращать деньги за билеты-малоценники.

— Экономическая модель, лежавшая в основе этих билетов, не подразумевала отмены или возврата. Именно поэтому можно было исключить эти риски и снизить цену. Если Верховный суд утвердит этот прецедент, то нам придется отказаться от продажи таких билетов в Латвии, — заявил Ванагс.

\\\\\\\\\\\\

 

А это полный текст приговора Сената Верховного суда:

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja

senatore E.Vernuša

 

senators referents K.Torgāns

senatore S.Lodziņa,

piedaloties prasītājam D. P.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu sakarā ar akciju sabiedrības „Air Baltic Corporation” kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2008.gada 29.decembra spriedumu D. P.prasības lietā pret a/s „Air Baltic Corporation” par līguma izbeigšanu un zaudējumu atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa

[1] D. P.cēlis prasību pret a/s „Air Baltic Corporation” par „Pasažieru un bagāžas pārvadāšanas noteikumu” (turpmāk tekstā – Noteikumi) 3.1.3.punkta atzīšanu par spēkā neesošu, starp pusēm noslēgtā gaisa pārvadājuma līguma par 2006.gada 6.februāra lidojumu BT 0423 izbeigšanu un zaudējumu Ls 72,40 piedziņu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka prasītājs 2006.gada 17.janvārī SIA „Latvia Tours” nopirka aviobiļeti uz atbildētājas veikto 2006.gada 6.februāra lidojumu BT 0423 no Maskavas uz Rīgu. 2006.gada 27.janvārī viņš atteicās no lidojuma, bet nesaņēma atpakaļ samaksāto aviobiļetes cenu. A/s „Air Baltic Corporation” atteikumu pamatojusi ar to, ka tā aviobiļeti nepieņem atpakaļ un nemaina. Atbildētājas atteikuma dēļ prasītājam nodarīti zaudējumi samaksātās biļetes cenas Ls 72,40 apmērā.

Prasība pamatota ar „Patērētāju tiesību aizsardzības likuma” 3.panta 2.,3., 7.punktu, 4.panta otro daļu, 5.panta otrās daļas 3. un 5.punktu, 6.panta pirmo un otro daļu, 3.daļas 1. un 10.punktu, piekto un astoto daļu, 32.pantu, 33.panta pirmo daļu, Valsts valodas likuma 1.panta 3.punktu, 2.panta otro daļu, 8.panta otro daļu, likuma „Par aviāciju” 84.pantu, 85.panta pirmo daļu, 88.panta pirmo daļu un Civillikuma 1775.pantu.

[2] Rīgas rajona tiesa ar 2006.gada 21.septembra spriedumu un Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija, izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, ar 2008.gada 29.decembra spriedumu D. P.prasību pret a/s „Air Baltic Corporation” par līguma izbeigšanu un zaudējumu atlīdzināšanu apmierinājusi. Tiesa izbeigusi starp D. P.un a/s „Air Baltic Corporation” noslēgto gaisa pārvadājuma līgumu par 2006.gada 6.februāra lidojumu BT 0423, atzīstot šī līguma „Pasažieru un bagāžas pārvadāšanas noteikumu” 3.1.3.punktu par spēkā neesošu no līguma noslēgšanas brīža. Tiesa piedzinusi no a/s „Air Baltic Corporation” par labu D. P. pārvadājuma maksu Ls 72,40, valsts nodevas izdevumus Ls 30 un ar lietas izskatīšanu saistītos tiesas izdevumus Ls 2,65, bet valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos tiesas izdevumus Ls 5,10.

Civillietu tiesas kolēģija secinājusi, ka  „Pasažieru un bagāžas pārvadāšanas noteikumi” nav būtiska līguma par gaisa pārvadājumu sastāvdaļa, bet ietilpst līgumā kā papildus noteikumi, jo tie nosaka attiecības starp pasažieri un pārvadātāju, tostarp, nosaka līgumslēdzēju pušu tiesības, pienākumus un ierobežojumus.

2006.gada 27.janvārī D. P.atteicās no lidojuma, taču atbildētāja nopirkto aviobiļeti atpakaļ nepieņēma un par to samaksāto naudu neatdeva. A/s „Air Baltic Corporation” savu atteikumu pamatojusi ar „Pasažieru un bagāžas pārvadāšanas noteikumu” 3.1.3.punktu, kas nosaka, ka: „Dažas biļetes tiek pārdotas ar atlaidi, un neizmantošanas gadījumā to vērtība var netikt atmaksāta daļēji vai pilnībā. Jums ir jāizvēlas maksa par biļeti, kas vislabāk atbilst Jūsu vajadzībām. Jūs arī varat vēlēties nodrošināt sev atbilstošu apdrošināšanu gadījumiem, kad Jums biļete ir jāatsauc.”

D. P.minēto punktu apstrīd, norādot, ka šis pārvadāšanas noteikums ar viņu nav apspriests un viņš par to vispār nav ticis informēts.

A/s „Air Baltic Corporation” savus iebildumus pamatojusi ar pārvadātāja tiesībām brīvi noteikt gaisa pārvadājumu maksu un ar to saistītos nosacījumus, kas izriet no 1992.gada 23.jūlija Eiropas Kopienu Padomes Regulas (EEK) Nr. 2409/92 (turpmāk tekstā – Regula) 5.panta, saskaņā ar kuru, neierobežojot šo Regulu, Kopienas gaisa pārvadātāji brīvi nosaka gaisa pārvadājumu maksas, saskaņā ar 2.pantu ar tām saprotot ECU vai vietējā valūtā izteiktas cenas, ko pasažieri maksā gaisa pārvadātājiem vai to pārstāvjiem par viņu pašu un viņu bagāžas pārvadāšanu, izmantojot gaisa pārvadājumu pakalpojumus, un visus nosacījumus, ar kuriem piemērojamas šīs cenas, tostarp, atlīdzību un nosacījumus attiecībā uz starpniekiem un citiem palīgdienestiem.

Civillietu tiesas kolēģija secinājusi, ka Regula neattiecas uz tiesiskajām attiecībām starp aviopārvadātājiem un pasažieriem. Tās mērķis ir ES iekšējā aviopārvadājumu tirgus liberalizācija, un tā atļauj ES aviopārvadātājiem noteikt ES iekšienē veikto aviopārvadājumu cenas brīvi, bez saskaņošanas ar dalībvalsts regulatoriem. Savukārt aviopārvadātāju un pasažieru savstarpējās attiecības nosaka likums „Par aviāciju”.

Likuma „Par aviāciju” 88.panta pirmā daļa nosaka, ka pasažierim ir tiesības atteikties no lidojuma un saņemt atpakaļ samaksāto pārvadājuma maksu. Minētā panta trešā daļa paredz, ka pasažiera gaisa pārvadājuma līgumu izbeidz un samaksāto pārvadājuma maksu atdod pasažieru, bagāžas un kravas gaisa pārvadājumu noteikumos paredzētajā kārtībā.

Nepamatots ir atbildētājas viedoklis, ka pastāv normu kolīzija starp likumu „Par aviāciju” un Regulu, jo kā jau minēts, uz aviopārvadātāju un pasažieru savstarpējām attiecībām šī Regula neattiecas. Tāpat nepamatots ir viedoklis, ka likuma „Par aviāciju” 88.panta pirmā daļa esot novecojusi un pretrunā ar Regulu. Minētā norma ir spēkā esoša un atbildētājai saistoša.

Tiesa neapstrīd, ka aviosabiedrībai ir tiesības noteikumos paredzēt tiesības atsevišķos gadījumos, ja biļetes ir pārdotas ar atlaidi, neatmaksāt to vērtību, jo tas izriet no likuma „Par aviāciju” 88.panta trešās daļas jēgas. Tomēr pārvadātājam ir pienākums informēt pasažieri par šāda nosacījuma esamību. Atbildētāja atsaukusies uz „Patērētāju tiesību aizsardzības likuma” 12.pantu, norādot, ka šī norma neparedz patērētāja tiesības atteikties no pārvadājuma pakalpojumiem. Tiesas ieskatā minētā norma ir vispārīga, šāds aizliegums tajā nav un nevar būt ietverts, jo tas būtu pretrunā likuma „Par aviāciju” 88.panta pirmajai daļai.

Tiesa atzinusi, ka, noslēdzot pārvadājuma līgumu, ir pārkāpts pušu vienlīdzības princips, kas ietverts „Patērētāju tiesību aizsardzības likuma” 5.pantā. Atbilstoši šī likuma 6.panta trešās daļai līguma noteikums, kuru līgumslēdzējas puses savstarpēji nav apspriedušas, ir netaisnīgs, ja tas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam. Savukārt panta piektajā daļā noteikts, ka līguma noteikums vienmēr ir uzskatāms par savstarpēji neapspriestu, ja līgums sastādīts iepriekš un patērētājam nav bijis iespējams ietekmēt attiecīgā līguma noteikumus. Ar šo pantu tiek piemērota Eiropas Padomes direktīva 93/13/EEK „Par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos”, kuras 3.panta 2.punktā noteikts, ka noteikumu vienmēr uzskata par tādu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, ja tas sastādīts jau iepriekš un patērētājam tādēļ nav bijusi iespēja iespaidot to saturu, jo īpaši saistībā ar iepriekš noformulētiem standartlīgumiem.

Atbildētāja neapstrīd, ka „Pasažieru un bagāžas pārvadāšanas noteikumi” ir standartnoteikumi, paskaidrojumos norādot, ka Noteikumus apstiprina Aviācijas departaments, tāpēc tos nav iespējams grozīt pēc patērētāja lūguma. Minētais liecina, ka aviosabiedrība ir liegusi patērētājam ietekmēt līguma noteikumus, uzskatot tos par negrozāmiem. Tādējādi atzīstams, ka puses noslēgušas standartlīgumu, kas tiek uzskatīts par neapspriežamu, un dod pamatu piemērot likuma normu par netaisnīgiem noteikumiem.

Civillietu tiesas kolēģija secinājusi, ka „Patērētāju tiesību aizsardzības likuma” pārkāpumu veido nevis pārvadājuma līguma noteikumu nesaskaņošana ar patērētāju, bet noteikumu neapspriešana.

Saskaņā ar „Patērētāju tiesību un aizsardzības likuma” 6.panta septīto daļu, ja pakalpojuma sniedzējs apgalvo, ka līguma noteikumi ir savstarpēji apspriesti ar patērētāju, viņa pienākums ir to pierādīt. Šī norma pierādīšanas pienākumu uzliek pakalpojuma sniedzējam. Atbildētāja nav pierādījusi faktu, ka līguma noteikumi ir savstarpēji apspriesti un SIA „Latvia Tours” būtu pienācīgi informējusi pasažieri par noteikumiem un ierobežojumiem atteikties no pārvadājuma. Atbildētāja nepamatoti savu atbildības pienākumu attiecina uz tūrisma operatoru, pamatojoties uz savstarpēji noslēgto līgumu. Līgums regulē aviosabiedrības un tūrisma firmas savstarpējās attiecības, tas neattiecas uz pasažieri, turklāt līguma noslēgšana pati par sevi nepierāda tā pildīšanu. Uz aviobiļetes nav nekādas atzīmes, ka pasažieris būtu iepazīstināts ar pārvadājuma noteikumiem, ka viņš būtu informēts par noteiktajiem ierobežojumiem, tāpēc aviobiļetes esamība nepierāda faktu, ka prasītājs piekrita pārvadājuma noteikumiem. Pats par sevi fakts, ka prasītājam bija iespēja iepazīties ar Noteikumiem interneta mājas lapā, liecina par to, ka viņam nebija dota iespēja šos Noteikumus apspriest, noslēdzot līgumu.

Biļetē ierakstīta informācija angļu valodā, kas satur daļu no Noteikumiem. Taču tā nav uzskatāma par pasažiera iepazīstināšanu ar Noteikumiem un neatbilst „Valsts valodas likumam”. Tiesa atzinusi par ticamiem prasītāja paskaidrojumus, ka angļu valodu viņš nepārvalda, tāpēc informācija uz biļetes svešvalodā nevar būt viņam saistoša. Pakalpojuma sniedzēja apgalvojums, ka patērētājs izteicis savu gribu, saņemot biļeti, nav uzskatāms par pierādījumu līguma apspriešanai „Patērētāju tiesību aizsardzības likuma” izpratnē.

Ievērojot iepriekš teikto tiesa atzinusi, ka Noteikumu 3.1.3.punkts, kas dod tiesības ar atlaidi pirktu biļešu neizmantošanas gadījumā neatmaksāt to vērtību, ir netaisnīgs, jo nav savstarpēji apspriests ar prasītāju, tāpēc atzīstams par spēkā neesošu. Atzīstot par spēkā neesošu šo Noteikumu punktu, D. P. atlīdzināmi zaudējumi Ls 72,40, kas viņam radušies sakarā ar biļetes iegādi.

[3] Kasācijas sūdzībā a/s „Air Baltic Corporation” lūgusi Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2008.gada 29.decembra spriedumu atcelt, lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā un vērsties Eiropas Kopienu tiesā prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai par jautājumu, vai nacionālā likumdošana var saturēt tiesību normas, kuras sašaurina ar 1992.gada 23.jūlija Eiropas Kopienu Padomes Regulas (EEK) Nr. 2409/92 2. un 5.pantā aviokompānijām deleģētās tiesības brīvi noteikt visus nosacījumus, ar kuriem piemērojamas biļešu cenas.

[3.1] Kasācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā nepareizs ir tiesas secinājums, ka nepastāv normu kolīzija starp likuma „Par aviāciju” 88.panta pirmo daļu un Regulas 2. un 5.pantu. Tiesai vajadzēja atbilstoši Civilprocesa likuma 5.panta trešajai daļai piemērot Eiropas Savienības tiesību normu, nevis Latvijas likumu. Spriedumā nav konstatēts, ka a/s „Air Baltic Corporation” būtu pretlikumīgi pārvadājuma līguma noteikumos iekļāvusi tiesības neatmaksāt biļetes vērtību, ja biļete pārdota ar atlaidi. Aviopārvadātājs brīvi var noteikt aviopārvadājumu cenas un noteikumus, uz kādiem tās piemērojams. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 12.pants neparedz patērētājiem atteikuma tiesības no pārvadājuma pakalpojumiem. Tāpat arī Ministru kabineta 2002.gada 28.maija noteikumi Nr. 207 „Noteikumi par distances līgumu” neparedz atteikuma tiesības transporta un pārvadājuma līgumos. Minēto apsvērumu dēļ kasācijas sūdzības iesniedzēja lūgusi Senātu vērsties Eiropas Kopienu tiesā prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai.

[3.2] Tiesa nav piemērojusi Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešo daļu, jo no sprieduma nav saprotams, kurš tieši noteikumu punkts ir pretējs labticīguma prasībām un rada būtisku neatbilstību līguma noteiktajās pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam. Tāpat tiesa nepareizi iztulkojusi Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 4.panta 2.punktu, jo pakalpojuma sniedzēja pienākums nodrošināt patērētāju ar informāciju var tikt izpildīts arī mutiski.

[3.3] Tikai aviokompānija var pieņemt patērētājam labvēlīgāku lēmumu un paredzēt tiesības atteikties no biļetes un saņemt atpakaļ samaksāto naudu. A/s „Air Baltic Corporation” šādu iespēju ir noteikusi Noteikumu 3.1.3.punktā. Tas nozīmē, ka tieši patērētājam jāpierāda, ka viņam ir biļete ar tiesībām saņemt atpakaļ samaksāto naudu, nevis otrādi. Tādējādi a/s „Air Baltic Corporation” izdoto Noteikumu 3.1.3.punkts nevar tikt uzskatīts par netaisnīgu.

[3.4] Tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 193.pantu, jo nav vērtējusi pierādījumus – SIA „Latvia Tours” paskaidrojumu, ka, pārdodot aviobiļetes, visos gadījumos klienti tiek informēti par biļetes maiņas un anulācijas noteikumiem. Tāpat tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 155.panta otro daļu, jo spriedumā norādījusi, ka a/s „Air Baltic Corporation” pilnvarotā pārstāve ir K. D., taču uz tiesas sēdi bija ieradusies S. L..

[4] Paskaidrojumos sakarā ar kasācijas sūdzību D. P.lūdzis atstāt apelācijas instances tiesas spriedumu negrozītu. Norādījis, ka Regula neattiecas uz tiesiskajām attiecībām starp aviopārvadātājiem un pasažieriem. Atbildētāja pārkāpusi Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmo, otro daļu, trešās daļas 10.punktu un piekto daļu, jo atzīme par atmaksas neiespējamību aviobiļetē ir izdarīta svešvalodā, nav savstarpēji apspriesti, turklāt „Pasažieru un bagāžas pārvadāšanas noteikumi” ir pretēji labticīguma prasībām, atļaujot pakalpojuma sniedzējam paturēt pasažiera samaksātās biļetes cenu.

[5] A/s „Air Baltic Corporation” pārstāvis uz Senāta sēdi nebija ieradies. Ņemot vērā, ka a/s „Air Baltic Corporation” paziņots par tiesas sēdes laiku un vietu, Senāts atbilstoši Civilprocesa likuma 468.pantam nolēma lietu izskatīt bez tās pārstāvja piedalīšanās.

Senāta sēdē D. P.kasācijas sūdzību neatzina, lūdza spriedumu atstāt negrozītu.

Motīvu daļa

[6] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz personu, kas to pārsūdzējusi, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Senāts uzskata, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir atstājams negrozīts.

[6.1] Senāta ieskatā nav pamatots kasācijas sūdzībā paustais apgalvojums, ka Eiropas Kopienu Padomes 1992.gada 23.jūlija Regulas (EEK) Nr. 2409/92 2. un 5.pantā aviokompānijām deleģētas tiesības brīvi izlemt jautājumus par biļetes cenas atdošanu vai neatdošanu par nenotikušu pakalpojumu. Regula, kā rāda tās preambula, ir izdota ar mērķi noteikt visām ES valstīm vienotu gaisa transporta politiku, tostarp uz tarifikāciju un gaisa transporta maksām, cenu brīvību papildinot ar pienācīgām patērētāju un ražotāju interešu garantijām. Tā regulē dalībvalstu saskaņotu rīcību cenu svārstību un konkurences apstākļos. Jautājums par to, kad gaisa pārvadātājs ir tiesīgs paturēt maksu vai tās daļu, ja pasažieris atsakās no lidojuma, nav atzīstams par tādu, kas ietilpst formulējumā „pārvadātāji brīvi nosaka gaisa pārvadājuma maksas”. Par nosacījumiem Regulā ir norāde tikai attiecībā uz starpniekiem un palīgdienestiem maksas iekasēšanā un pakalpojumu sniegšanā. Šādā aspektā nav nekādas nepieciešamības vērsties Eiropas Kopienu tiesā prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai.

[6.2] Senāts pievienojas apelācijas instances tiesas vērtējumam, ka noslēdzot pārvadājuma līgumu ir pārkāpts pušu vienlīdzības princips, kas ietverts „Patērētāju tiesību aizsardzības likuma” 5. un 6.pantā. Ierobežojums atteikties no pārvadājuma nav ticis savstarpēji apspriests, biļetē tas ierakstīts svešvalodā (angļu valodā). Neapšaubot ierobežojumu noteikšanas iespējamību vispār, Senāts uzsver, ka tādu noteikšanai nepietiek ar pārvadātāja izdotiem „Pasažieru un bagāžas pārvadāšanas noteikumiem”, pasludinot, ka individuāls pasažieris tos nevar grozīt vai atcelt. Ir nepieciešama pasažiera skaidra informēšana par ierobežojumiem un nepārprotami izrādīta piekrišana tiem. Senāts atzīst par pamatotu prasītāja viedokli, ka patērētāja tiesību pārkāpumu veido nevis pārvadājuma līguma noteikumu nesaskaņošana ar patērētāju, bet noteikumu neapspriešana.

[6.3] Nav pamatota norāde kasācijas sūdzībā par Civilprocesa likuma 155.panta otrās daļas pārkāpumu, jo kasācijas sūdzības iesniedzējs atbilstoši Civilprocesa likuma 453.panta pirmās daļas 5.punktā noteiktajam nav paskaidrojis, kādā veidā kļūda spriedumā, norādot par a/s „Air Baltic Corporation” pilnvaroto pārstāvi K D., nevis S. L., varēja ietekmēt lietas izspriešanu.

[7] Pastāvot šādiem apstākļiem, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums atstājams negrozīts, bet kasācijas sūdzība noraidāma.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 1.punktu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts

 

n o s p r i e d a

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2008.gada 29.decembra spriedumu atstāt negrozītu, bet a/s „Air Baltic Corporation” kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

 

Оставить комментарий

Комментарии

  • Юрчик 26 Мая 2010 20:41

    Ой как очень длинно да и без перевода, не буду читать!

  • 1252 26 Мая 2010 21:18

    Наши дятлы чуть райнэйр не потеряли, потому как начали требовать "подарков" за то чтобы ему что-то разрешить тут. В условиях кризиса не думаю что с таким подходом получится привлечь кого-то сюда.

  • Отлично!Пусть убираются! 27 Мая 2010 05:23

    Обнаглевшая авиакомпания с ее правилами!!!В Штатах опоздавшего на посадку пассажира лично проведут к самолету!!!Попробуйте опоздать хоть на минуту на самолет этой компании после завершения регистрации!

4 главные под байкой - Читайте также

Читайте также

4 главные под байкой

  • Дело о договорных матчах: как организовывали проигрыши

    Двое из пяти фигурантов дела в организации договорных матчей в чемпионате Латвии по футболу признали вину полностью, двое отрицают, а один согласен с обвинением частично, - сообщает LSM+. Такую позицию выбрали подсудимые в Латгальском районном суде в Даугавпилсе 19 ноября после того, как прокурор зачитала суть обвинения.
  • Требование взятки 30 000: вице-мэр Кекавы приговорен к 4 годам (дополнено)

    Вице-мэр Кекавы приговорен к 4 годам тюрьмы. Ранее Суд по экономическим делам его оправдал.
  • Штраф за домогательства до 700 евро. За что именно будут наказывать? (4)

    14 ноября Сейм рассмотрел в третьем — окончательном — чтении и принял законопроект, предусматривающий введение административной ответственности за сексуальные домогательства. За это будет применяться штраф до 700 евро. За что именно будут карать виновных? Список достаточно широк: от нежелательных умышленных прикосновений/поглаживаний до демонстрации половых органов.
  • Версия защиты: в администратора Бункуса стреляли с тротуара (2)

    На прошлой неделе Рижский городской суд признал миллионера Михаила Ульмана и его давнего делового партнера Александра Бабенко виновными в заказе убийства администратора неплатежеспособности Мартиньша Бункуса. Но, как сообщает передача Nekā personīga (ТВ3), у защиты другая версия. По мнению адвокатов, не исключено, что в Бункуса стреляли с прилегающего пешеходного тротуара или парковки.

Кнопка Телеграм в байках

топ 3 под байкой - Криминальный топ 3

Криминальный топ 3

топ 3 под байкой

Рекомендованно для вас

Криминальный топ 3

Криминальный топ 3

Комментарии

Комментарии