Ar pirmās instances tiesas spriedumu konstatēts, ka J.Šuškeviča un A.Portnovs personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās izdarīja kukuļdošanas mēģinājumu un, proti, kukuļdošanas starpniekam nodeva materiālas vērtības, lai tas nodotu materiālās vērtības (kukuli) valsts amatpersonai, kura, izmantojot savu dienesta stāvokli, izdarītu darbības kukuļdevēju interesēs.
Noziedzīgais nodarījums izdarīts šādos tiesas konstatētos apstākļos:
„J.Šuškeviča, būdama liecinieces statusā kriminālprocesā Nr.158301110704, kurš tobrīd atradās Latvijas Republikas Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras lietvedībā un kurā pie kriminālatbildības pēc Krimināllikuma 190. panta trešās daļas un 195. panta otrās daļas bija saukts V.Oderovs, nolēma iegūt informāciju par kuģa „Matalobos”, kas saskaņā ar 2005. gada 27. maija lēmumu kriminālprocesa Nr.158301110704 ietvaros bija atzīts par lietisko pierādījumu un kuram bija uzlikts liegums, kustību Baltijas jūrā par laika periodu no 2004. gada marta līdz maijam, un, apzinoties to, ka šādu informāciju saturošu dokumentu var iegūt no Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Jūras spēku Flotiles Jūras novērošanas un sakaru dienesta, J.Šuškeviča 2006. gada decembra sākumā, pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā un vietā, noziedzīgi vienojās ar A.Portnovu par to, ka viņš no Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas iestādes – Jūras spēku Flotiles Jūras novērošanas un sakaru dienesta, kuru A.Portnovs un J.Šuškeviča sarunvalodā dēvēja par Krasta apsardzi (turpmāk tekstā – Aizsardzības ministrijas iestāde), sameklēs šo dokumentu vai iegūs informāciju, kuru satur šis dokuments.
A.Portnovs, realizējot ar J.Šuškeviču panākto vienošanos, 2006. gada 15. decembrī plkst. 18.40, Rīgā, Aspazijas bulvārī 24, kafejnīcas „Emīla Gustava šokolāde” telpās, tikās ar Aizsardzības ministrijas darbinieci R., kura viņam sarunas gaitā teica, ka viņa Aizsardzības ministrijā strādā par tulku. Tikšanās laikā A.Portnovs R. izteica piedāvājumu par materiālu atlīdzību atrast dokumentu vai arī informāciju, kuru satur dokuments, un konkrēti – atbildi uz pieprasījumu, kuru uz prokuratūras vai iespējams uz citas tiesībaizsardzības iestādes pieprasījumu kā atbildi nosūtījusi Jūras spēku Flotiles Jūras novērošanas un sakaru dienests, kuru A.Portnovs un R. sarunvalodā dēvēja par Krasta apsardzi.
Īstenojot ar J.Šuškeviču panākto vienošanos, pēc J.Šuškevičas norādījuma un J.Šuškevičas interesēs, A.Portnovs tikās ar R.:
— 2006. gada 20. decembrī plkst. 17.00 kafejnīcas „Roma” telpās, Rīgā, Pulkveža Brieža ielā 6, kur tikšanās laikā sarunā ar A.Portnovu R. viņu informēja par to, ka viņa pati nepieciešamo dokumentu vai informāciju nevar atrast, taču A.Portnova interesējošo dokumentu par materiālu atlīdzību sameklēs kāda cita Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas amatpersona. Sarunas gaitā A.Portnovs teica, ka viņa cilvēku interesējošais dokuments ir atbilde uz pieprasījumu, kuru, iespējams, nosūtījusi kāda no prokuratūrām 2004. gadā Krasta apsardzei un to, ka viņš R. iedos precīzāku informāciju par viņiem nepieciešamā dokumenta saturu,
— 2006. gada 21. decembrī plkst. 16.30 kafejnīcas „Roma” telpās, Rīgā, Pulkveža Brieža ielā 6, tikšanās laikā sarunā ar A.Portnovu R. viņu atkārtoti informēja par to, ka A.Portnova interesējošo dokumentu sameklēs kāda cita Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas amatpersona, kura to, protams, par velti nedarīs. Sarunas gaitā A.Portnovs R. teica, ka meklējamā dokumentā ir informācija par kuģa „Matalobos” kustību Baltijas jūrā un nodeva R. piezīmju lapiņu, uz kuras J.Šuškeviča pašrocīgi bija uzrakstījusi meklējamā dokumenta atslēgvārdu — kuģa nosaukumu „MATALOBOS BUS”, lai persona, kura meklēs viņiem nepieciešamo dokumentu, varētu to atrast Aizsardzības ministrijas iestādes sarakstē.
Pēc J.Šuškevičas norādījuma A.Portnovs regulāri sazvanījās ar R. un J.Šuškevičas interesēs, par tikšanās rezultātiem ar R. pastāvīgi informēja J.Šuškeviču.
A.Portnovs pēc tam, kad R. viņam tikšanās laikā, kura notika 2006. gada 21. decembrī plkst. 16.30 kafejnīcā „Roma” bija pateikusi, ka viņai par šo dokumentu, kuru viņai atradīs amatpersona no Aizsardzības ministrijas, ir nepieciešama precīzāka informācija, A.Portnovs tajā pašā dienā pa tālruni plkst. 17.51 un plkst. 18.53 norunāja tikšanās laiku un vietu ar J.Šuškeviču un pēc tam ap plkst. 19.10 tikās ar J.Šuškeviču kafejnīcā, kura atrodas Rīgā pie Pulvertorņa. Tikšanās laikā sarunā ar A.Portnovu J.Šuškeviča pateica, ka dokuments, kuru viņiem nepieciešams atrast, ir jāmeklē 2005. gada un 2006. gada sarakstē un informācijas pieprasītājs, kuru satur šis dokuments, ir kāda no specializētajām prokuratūrām un to, ka dokumentā ir informācija par kuģi „Matalobos” jeb „Matalobus”. Tāpat J.Šuškeviča A.Portnovam lika noskaidrot naudas summas (kukuļa) apmēru, kādu grib saņemt persona par viņu interesējošo dokumentu.
Tāpat pēc tam, kad R. pa tālruni 2007. gada 4. janvārī plkst. 14.57 piezvanīja A.Portnovam un teica, ka viņa ir sameklējusi personu, kura Aizsardzības ministrijā ir atradusi dokumentu, kuru grib redzēt A.Portnovs un viņa paziņa, bet šī persona no Aizsardzības ministrijas nevar R. nodot šo dokumentu, jo viņa ir saslimusi un tāpēc viņa no šīs personas šo dokumentu, iespējams, varēs saņemt tikai 9. vai 10. janvārī. A.Portnovs, pēc šīs informācijas saņemšanas no R., tajā pat dienā, plkst. 15.01 un plkst. 15.22 pa tālruni norunāja tikšanās laiku un vietu ar J.Šuškeviču un no plkst. 16.00 līdz 16.30 kafejnīcas „Joker klubs” telpās, Katrīnas ielā 12, Rīgā, tikās ar J.Šuškeviču, lai informētu J.Šuškeviču par to, ka R. ir atradusi dokumentu, kuru viņa, J.Šuškeviča, grib iegūt.
2007. gada 9. janvārī plkst. 19.10 R. nolūkā izpildīt savstarpējo vienošanos un nodot A.Portnovam no Aizsardzības ministrijas amatpersonas iegūto dokumentu pa telefoniski norunāja ar A.Portnovu satikties nākošajā dienā kafejnīcā „Inn Lounge” plkst. 14.00, pēc kā tajā pašā dienā plkst. 19.47 A.Portnovs pa tālruni informēja J.Šuškeviču par norunāto tikšanās laiku un vietu ar R.. Sarunas laikā A.Portnovs vienojās ar J.Šuškeviču, ka viņa personīgi piedalīsies pie dokumenta saņemšanas un kukuļa nodošanas, kā arī J.Šuškeviča ierosināja A.Portnovam savstarpēji tikties neilgi pirms tikšanās ar R..
Īstenojot kopīgo noziedzīgo nodomu vērstu uz kukuļa nodošanu valsts amatpersonai, A.Portnovs 2007. gada 10. janvārī ap plkst. 13.40 satikās ar J.Šuškeviču Rīgā uz Pulkveža Brieža ielas netālu no kafejnīcas „Inn Lounge.” Tikšanās laikā J.Šuškeviča no sava AS „Hansabanka” algas konta .. skaidrā naudā caur bankomātu LKBA116-Rīga, kurš atrodas netālu no kafejnīcas „Inn Lounge” uz Pulkveža Brieža ielas, plkst. 13.44 izņēma naudu 500 latus. Pēc kā J.Šuškeviča kopā ar A.Portnovu iegāja kancelejas preču veikalā, kurā J.Šuškeviča iegādājās piezīmju kladi un aploksni. J.Šuškeviča A.Portnova klātbūtnē pie kafejnīcas „Inn Lounge” ieejas uz Pulkveža Brieža ielas aploksnē ielika 500 latus, aizlīmēja aploksni un iedeva to kopā ar kladi A.Portnovam ar nolūku, lai viņš šo naudu 500 latu apmērā kā kukuli nodotu R., kura to tālāk nodotu personai no Aizsardzības ministrijas, kura sameklējusi dokumentu.
Pēc kā J.Šuškeviča personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās ar A.Portnovu izdarīja kukuļdošanas mēģinājumu pie šādiem apstākļiem:
Tā, pēc vienošanās ar A.Portnovu par kukulim nepieciešamo naudas summu, apzinoties, ka kukulis 500 latu apmērā tālāk tiks nodots valsts amatpersonai no Aizsardzības ministrijas, turpinot realizēt savu noziedzīgo nodomu vērstu uz kukuļa nodošanu, lai par to saņemtu dokumentu no Aizsardzības ministrijas, J.Šuškeviča ar A.Portnovu tajā pašā dienā plkst. 14.00 tikās ar Aizsardzības ministrijas darbinieci R., kura darbojās operatīvā eksperimenta ietvaros, kafejnīcas „Inn Lounge” telpās Rīgā, Pulkveža Brieža ielā 11/13. Tikšanās laikā A.Portnovs J.Šuškevičas klātbūtnē ierakstīja līdzpaņemtajā kladē ciparus „500 ?”. R. šādā veidā izteiktajam piedāvājumam piekrita un no A.Portnova J.Šuškevičas klātbūtnē pieņēma kladi, kurā atradās aploksne ar naudu 500 latu apmērā, kura bija domāta, lai to tālāk nodotu Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas valsts amatpersonai, kura viņai iedevusi iepriekšminēto dokumentu. Pēc kā, R. J.Šuškevičas un A.Portnova klātbūtnē pieņēma kukuli 500 latu apmērā, izņemot šo naudu no piezīmju kladē ievietotās aploksnes.
Pēc naudas saņemšanas R., izpildot iepriekšējo vienošanos, J.Šuškevičai nodeva uz tikšanos atnesto dokumenta gaismas kopiju uz 3 lapām – Latvijas Republikas Jūras spēku Flotiles Jūras novērošanas un sakaru dienesta komandiera 2005. gada 17. februāra atbildi Nr.16.1-5-2/1-9-112, kas sagatavota un nosūtīta pieprasītājam uz 2005. gada 4. februāra Latvijas Republikas Iekšlietu Ministrijas Valsts policijas Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomikas policijas pārvaldes pieprasījumu. Iepazīstoties ar iepriekšminētā dokumenta saturu, J.Šuškeviča pateicās R. un apliecināja, ka tas ir tieši tas dokuments, kuru viņa gribējusi sameklēt no Aizsardzības ministrijas iestādes, un pēc R. aiziešanas A.Portnovs ar J.Šuškeviču turpat kafejnīcā apsprieda atnestā dokumenta saturu. Pēc kā J.Šuškeviča A.Portnovam vēlreiz piedāvāja aiziet pie bankomāta. Aizgājuši pie tā paša bankomāta, no kura J.Šuškeviča pirms tikšanās ar R. bija noņēmusi naudu, J.Šuškeviča atkārtoti no sava AS „Hansabanka” algas konta ... skaidrā naudā caur bankomātu LKBA116-Rīga plkst. 15.26 izņēma naudu 500 latus un šo naudu iedeva A.Portnovam kā atlīdzību par to, ka viņš atradis personu no Aizsardzības ministrijas, kura par kukuli viņai sameklējusi nepieciešamo dokumentu.”
Šādas J.Šuškevičas un A.Portnova darbības kvalificētas pēc Krimināllikuma 15. panta ceturtās daļas un 323. panta otrās daļas.
2009.gada 14.decembrī Senāta Krimināllietu departamentā saņemts apsūdzētā V.Oderova pieteikums par senatora A.Freiberga noraidīšanu. V.Oderovs norāda, ka senators A.Freibergs ir draudzīgās attiecībās ar senatoru A.Guļānu, kura dēls ir iesaistīts tiesvedības procesos ar SIA „OVI”. Pēc V.Oderova ieskata senators A.Freibergs, visticamāk, var pieņemt lēmumu par viņa, V.Oderova, notiesāšanu, kurā ieinteresēts ir A.Guļāns.
Senāta Krimināllietu departaments atzīst, ka pieteiktais noraidījums senatoram A.Freibergam nav pamatots un nav pieņemams.
Senāts konstatē, ka lietā nepastāv Kriminālprocesa likuma 50., 51., 52.pantā norādītie apstākļi un pieteikums nesatur tādu pamatojumu, kas ļautu izdarīt secinājumu, ka senators A.Freibergs varētu būt ieinteresēts lietas iznākumā.
Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments, izvērtējis kasācijas sūdzībās pieteiktos lūgumus izskatīt lietu mutvārdu procesā, konstatē, ka iespējams pieņemt lēmumu pēc lietā esošajiem materiāliem, jo papildu paskaidrojumi nav nepieciešami un konkrētai lietai nav īpaša nozīme likuma normu interpretēšanā, tāpēc lieta izskatāma rakstveida procesā.
Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums jāatceļ daļā par Jeļenas Šuškevičas un Andreja Portnova atzīšanu par vainīgiem un sodīšanu pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 323.panta otrās daļas un šajā daļā lieta jānosūta jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai. Pārējā daļā spriedums jāatstāj negrozīts, bet kasācijas protests, kasācijas sūdzības jānoraida.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 561.panta pirmās daļas nosacījumiem lieta apelācijas instances tiesā izskatāma kārtībā, kāda noteikta krimināllietu izskatīšanai pirmās instances tiesā, izņemot šā likuma 53.nodaļā noteikto.
Kriminālprocesa likuma 511.panta otrajā daļā noteikts, ka spriedumam jābūt tiesiskam un pamatotam. Spriedums ir tiesisks un pamatots, ja tas atbilst Kriminālprocesa likuma 512.panta nosacījumiem, un konkrētajā gadījumā šīs likuma normas otrajā daļā noteiktajam, ka tiesa spriedumu pamato ar pierādījumiem, kuri pārbaudīti tiesas sēdē vai kurus saskaņā ar šā likuma 125.panta noteikumiem nav nepieciešams pārbaudīt.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 124.panta otro daļu kriminālprocesā ir pierādāma noziedzīga nodarījuma sastāva esamība vai neesamība, kā arī citi Krimināllikumā vai Kriminālprocesa likumā paredzētie apstākļi, kuriem ir nozīme konkrēto krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā.
Savukārt apelācijas instances tiesas nolēmuma saturam izvirzītas prasības Kriminālprocesa likuma 564.pantā, kura ceturtajā daļā noteikts, ka nolēmuma motīvu daļā norādāms apelācijas instances tiesas atzinums par apelācijas sūdzības vai protesta pamatotību, apstākļi, ko noskaidrojusi apelācijas instances tiesa, pierādījumi, kas apstiprina apelācijas instances tiesas atzinumu, motīvi, kāpēc apelācijas instances tiesa noraida kādus pierādījumus, un likumi, pēc kuriem tā vadās.
Senāta Krimināllietu departaments atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedumā nav izvērtēti apelācijas sūdzībās izklāstītie motīvi atbilstoši likuma prasībām daļā par J.Šuškevičas un A.Portnova atzīšanu par vainīgiem un sodīšanu.
Apelācijas instances tiesa spriedumā, izskatot šos apelācijas sūdzību motīvus, norāda: „Krimināllietu tiesu palāta atzīst, ka pirmās instances tiesa vispusīgi un objektīvi ir pārbaudījusi un izvērtējusi visus lietā esošos pierādījumus, izdarījusi pareizus secinājumus par apsūdzēto J.Šuškevičas un A.Portnova vainu viņiem celtajā apsūdzībā, un pamatoti kvalificējusi viņu nodarījumu pēc Krimināllikuma 15. panta ceturtās daļas un 323. panta otrās daļas. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 512. panta prasībām. Pirmās instances tiesas spriedums pamatots ar pierādījumiem, kuri pārbaudīti un izvērtēti tiesas sēdē. Pārvērtēt šos pierādījumus nav nekāda pamata. Pirmās instances tiesas sprieduma aprakstošā un motīvu daļa atbilst Kriminālprocesa likuma 527. panta prasībām. Krimināllietu tiesu palāta atzīst, ka apelācijas instances tiesas sēdē netika konstatēti jauni apstākļi, kas ļautu apšaubīt pirmās instances tiesas sprieduma likumību un pamatotību šajā daļā. Pastāvot šādiem apstākļiem, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 564. panta sestās daļas nosacījumiem, Krimināllietu tiesu palāta atrod par iespējamu neatkārtot pirmās instances tiesas spriedumā minētos pierādījumus un atzinumus”.
Tālāk Tiesu palāta norāda: „Apsūdzēto J.Šuškevičas un A.Portnova liecības par kukuļdošanas mēģinājuma izdarīšanu Krimināllietu tiesu palāta vērtē kā apsūdzēto aizstāvības pozīciju un uzskata, ka apsūdzētie sniedz šādas liecības nolūkā izvairīties no kriminālatbildības par sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Šīs liecības ir pretrunā ar liecinieces R. liecībām, ar visiem krimināllietas materiāliem. Kā pirmstiesas izmeklēšanā, tā arī pirmās instances tiesas sēdē lieciniece R. ir sniegusi nemainīgas un konsekventas liecības, kuras apstiprinās ar kompleksās fonoskopiskās ekspertīzes atzinumu. No liecinieces R. liecībām un fonoskopisko ekspertīžu fiksētajām sarunām ir redzams, ka viņa apsūdzētajam A.Portnovam paskaidro, ka viņa Aizsardzības ministrijā strādā par tulku un ka viņa interesējošo dokumentu sameklēs cita Aizsardzības ministrijas amatpersona par atlīdzību”.
Krimināllietu tiesu palāta spriedumā atzīst: „Liecinieces R. liecības par augstāk minētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļiem ir patiesas, objektīvi apstiprinās ar fonoskopiskās ekspertīzes atzinumu un apšaubīt šīs liecības nav pamata. No krimināllietas materiāliem ir redzams, ka pēc tikšanās ar R. apsūdzētais A.Portnovs sazinājies ar apsūdzēto J.Šuškeviču un saskaņojis ar viņu savas turpmākās darbības. Pie šādiem apstākļiem pirmās instances tiesa pamatoti secinājusi, ka augstāk minēto noziedzīgo nodarījumu apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs izdarījuši personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās, jo tiesas izmeklēšanas gaitā ir konstatēts, ka viņi savā starpā bija vienojušies par kukuļdošanas izdarīšanu un abi arī piedalījās kukuļa nodošanā”.
Spriedumā norādīts: „Apsūdzētie J.Šuškeviča un A.Portnovs nezināja, ka R. ir valsts amatpersona, bet domāja, ka viņa kā starpniece kukuli nodos attiecīgajai valsts amatpersonai par minētā dokumenta saņemšanu, taču tas nenotika no viņu gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, jo R. darbojās sankcionēta operatīvā eksperimenta ietvaros. Apšaubīt operatīvā eksperimenta likumību nav pamata. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka arī Militārās izlūkošanas un drošības dienests, veicot operatīvo eksperimentu, būtu pārkāpis savas kompetences robežas”.
Senāts konstatē, ka Krimināllietu tiesu palātas spriedums vairāk nekādu motivāciju par apelācijas sūdzībās izteiktajiem argumentiem sakarā ar J.Šuškevičas un A.Portnova atzīšanu par vainīgiem nesatur.
Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 569.panta pirmajai un trešajai daļai kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna neizvērtē, lietas faktiskos apstākļus neskaidro un lietu pēc būtības neizskata, kā arī nepārvērtē sodu ietekmējošos apstākļus.
Lietu pēc būtības izskata pirmās un apelācijas instances tiesa. Apelācijas instances tiesas nolēmumam ir izšķiroša nozīme personas vainīguma konstatēšanā. Tāpēc apelācijas instances tiesas nolēmumam jāsatur likumam atbilstoša un konkrēta motivācija un tās secinājumiem jābalstās uz lietā esošajiem konkrētiem pierādījumiem, nevis nolēmumā jāaprobežojas ar apgalvojuma formā izteiktām vispārīgām frāzēm par apelācijas sūdzības nepamatotību.
Senāta Krimināllietu departaments konstatē, ka pirmās instances tiesa kā vienu no pierādījumiem spriedumā norādījusi, ka J.Šuškevičai un A.Portnovam uzrādītā apsūdzība Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 323.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā pierādīta ar fonoskopiskās ekspertīzes atzinumu.
Pirmās instances tiesas spriedumā (no 11.-13.lpp.) norādīts: „No 2007.gada 18.jūnija kompleksās fonoskopiskās ekspertīzes atzinuma Nr. 0701726/0701727 un no ekspertu atzinuma Nr. 0703436/0703437 izriet, ka sarunas nav montētas vai falsificētas, tās notikušas spontāni. CD-R kompaktdiskā „epro” 700 MB ar sērijas Nr.5168B25230943606, ar uzrakstu Nr. MIDD 14/07, (DVD, ar video attēlu) failā „01.10.2007 kafeijnica.avi”, 2007.gada 10.janvārī operatīvā eksperimenta laikā, kafejnīcas „Inn Lounge” telpās, Rīgā, Pulkveža Brieža ielā 11/13 telpās fiksētajās sarunās sieviešu individuālā runa, kas eksperta atzinumā nosacīti apzīmēta ar S1, pieder R., ar S2 – pieder Jeļenai Šuškevičai, vīrieša individuālā runa, apzīmēta ar V1, pieder Andrejam Portnovam. CD-R kompaktdiskā „epro” 700 MB ar sērijas Nr.4363B13110386718, ar uzrakstu Nr. MIDD 08/07, failā „WS_30022.wma” 2007.gada 10.janvārī operatīvā eksperimenta laikā, kafejnīcas „Inn Lounge” telpās, Rīgā, Pulkveža Brieža ielā 11/13 telpās (tā pati saruna tikai ar audio ierakstu) fiksētajās sarunās sieviešu individuālā runa, kas eksperta atzinumā nosacīti apzīmēta ar S1, pieder R., ar S2 – pieder Jeļenai Šuškevičai, vīrieša individuālā runa, apzīmēta ar V1, pieder Andrejam Portnovam”.
Tādā pašā veidā pirmās instances tiesas spriedumā nosaukti pārējie lietā esošie sarunu ieraksti, neizklāstot, tieši kādu konkrēti apsūdzības apgalvojumu apstiprina katra no ierakstītajām sarunām. Tiesas spriedums nesatur arī izklāstu par šajos ierakstos runāto, kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu lietā.
Pirmās instances tiesa aprobežojusies ar norādi, ka minētās sarunas atrodamas 4.sēj. l.l. 4.-129., 130.-135.; 7.sēj. l.l. 1.-32., 130.-135. Tāds pats šo pierādījumu uzskaitījums pēc sava satura un struktūras atrodams lēmumā par krimināllietas nosūtīšanu tiesai (7.sēj. l.l. 140.-142.).
Tajā pašā laikā J.Šuškevičai un A.Portnovam uzrādītajā apsūdzībā norādīti konkrēti laiki un vietas, kad notikušas sarunas starp A.Portnovu un R., A.Portnovu un J.Šuškeviču, kā arī starp A.Portnovu, J.Šuškeviču un R..
Apsūdzēto A.Portnova un J.Šuškevičas apelācijas sūdzībās tika apstrīdēts ne tikai valsts apsūdzības apgalvojums par to, ka starp apsūdzētajiem ir pastāvējusi iepriekšēja vienošanās par kukuļa došanu amatpersonai, ka ir bijis tiešs nodoms, bet arī norādīts par to, ka tiesas spriedumā konstatētais neatbilst sarunu saturam.
Tā, apsūdzētā A.Portnova apelācijas sūdzībā norādīts, ka 2006.gada 20.decembrī tikšanās laikā A.Rozentāle nav minējusi vārdu „amatpersona”, pretēji tam, kā tas norādīts apsūdzībā.
Senāta Krimināllietu departaments atzīst, ka ne pirmās, ne apelācijas instances tiesu nolēmumos nav izklāstīti un vērtēti konkrēti pierādījumi, kas apstiprina J.Šuškevičas un A.Portnova katra vainīgumu atbilstoši viņiem inkriminētajam noziedzīgajam nodarījumam tādā apjomā, kā to konstatējusi tiesa.
Apelācijas instances tiesas spriedumā tikai daļēji atbildēts uz apelācijas sūdzības motīviem (piemēram — par tiesneses I.Vīgantes iespējamo atrašanos interešu konfliktā), bet nav izklāstīti motīvi, kāpēc pārējā daļā apelācijas sūdzības noraidītas.
Senāts atzīmē, ka apelācijas instances tiesa nav tiesīga atsaukties uz Kriminālprocesa likuma 564.panta sesto daļu, ja pastāv saprātīgas šaubas par apsūdzētā vainīgumu un pirmās instances tiesas spriedumā izteiktie atzinumi nav pamatoti ar lietā iegūtajiem un pārbaudītajiem pierādījumiem.
Izvērtējot pirmās instances tiesas sprieduma motīvu daļu saistībā ar iesniegtajām apelācijas sūdzībām, Krimināllietu tiesu palātai vajadzēja rasties saprātīgām šaubām par apsūdzēto J.Šuškevičas un A.Portnova vainīgumu pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 323.panta otrās daļas, jo šajā daļā pirmās instances tiesas spriedums neatbilst Kriminālprocesa likuma 527.panta otrās daļas 1. un 2. punkta prasībām.
Tā kā apelācijas instances tiesa ir tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, tad Krimināllietu tiesu palātai, atzīstot par vainīgiem J.Šuškeviču un A.Portnovu pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 323.panta otrās daļas, bija jādod precīzs, konkrētas apsūdzības apstiprinošs, pierādījumu vērtējums, it īpaši vēršot uzmanību to apgalvojumu pamatošanai, par kuriem pastāv strīds.
Kā tas redzams no lietā esošajām apelācijas un kasācijas sūdzībām, tad strīds vispirms pastāv par to, ka J.Šuškevičai un A.Portnovam bijusi iepriekšēja vienošanās par kukuļdošanu amatpersonai, ka lietā apsūdzēto J.Šuškevičas un A.Portnova darbībās ir konstatēts tiešs nodoms izdarīt kukuļdošanu amatpersonai.
Izskatot lietu, apelācijas instances tiesai vispirms bija jākonstatē vai šos konkrētā lietā nozīmīgos faktus, kuriem ir izšķiroša juridiska nozīme iepriekš norādītā noziedzīgā nodarījuma sastāva konstatēšanā, apstiprina valsts apsūdzības sagādātie pierādījumi un vai šādus pierādījumus ir norādījusi un atbilstoši likumam izvērtējusi savā spriedumā pirmās instances tiesa.
Senāts konstatē, ka Krimināllietu tiesu palāta šādu pierādījumu analīzi nav veikusi.
Tādējādi apelācijas instances tiesa, izskatot lietu, ir pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 511., 512., 527. panta, kā arī 564.panta ceturtās un sestās daļas pārkāpumus, kurus kasācijas instances tiesa konkrētā lietā atzīst par būtiskiem Kriminālprocesa likuma pārkāpumiem šā likuma 575.panta trešās daļas izpratnē.
Senāta Krimināllietu departaments konstatē, ka prokurors kasācijas protestā daļā par V.Oderova attaisnošanas apstrīdēšanu norādījis, ka pirmās instances tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 525.panta otrās daļas 3.punkta pārkāpumu, bet otrās instances tiesa, atstājot spriedumu šajā daļā negrozītu, pieļāvusi būtisku Kriminālprocesa likuma pārkāpumu.
Kasācijas instances tiesa atzīst, ka apelācijas instances tiesa, izskatot prokurora apelācijas protestu šajā daļā, nav pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 525.panta otrās daļas 3.punkta, 511.panta otrās daļas un 512.panta pārkāpumu, tādējādi nav pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 575.pantā norādīto pārkāpumu.
V.Oderovam celta apsūdzība par Krimināllikuma 20.panta otrajā daļā un 323.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. Šāda noziedzīga nodarījuma sastāvu pirmās instances tiesa V.Oderova darbībās nav konstatējusi.
Apelācijas instances tiesas spriedumā norādīts, ka „apsūdzētajam V.Oderovam celtajā apsūdzībā nav norādītas darbības, kuras būtu uzskatāmas par nozieguma organizēšanu un vadīšanu”. Tas nozīmē, ka tiesa konstatējusi objektīvās puses neesamību un līdz ar to arī nozieguma sastāva neesamību V.Oderova darbībās.
Senāta Krimināllietu departaments atzīst, ka pirmās un apelācijas instances tiesas spriedumā ir izvērtēta V.Oderovam celtā apsūdzība no pierādījumu pietiekamības, attiecināmības, ticamības un pieļaujamības. Pierādījumu vērtējums šajā daļā atbilst Kriminālprocesa likuma prasībām.
Kā jau norādīts iepriekš, kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna neizvērtē un lietas faktiskos apstākļus neskaidro.
Prokurora kasācijas protestā šajā daļā atkārtoti apelācijas protesta motīvi, mēģinot kasācijas instancē panākt pierādījumu izvērtēšanu no jauna, nepiekrītot tam pierādījumu vērtējumam, kādu devusi pirmās un apelācijas instances tiesa.
Tāpēc kasācijas protests šajā daļā noraidāms.
Ievērojot to, ka kasācijas instances tiesa atceļ apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par J.Šuškevičas un A.Portnova atzīšanu par vainīgiem un sodīšanu pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 323.panta otrās daļas un šajā daļā lieta tiek nosūtīta jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai, par kasācijas protestā norādītajiem argumentiem saistībā ar nozieguma kvalifikāciju Senāts nelemj, uzskatot, ka šāda lēmuma pieņemšana būtu priekšlaicīga.
Kasācijas instances tiesa atzīst, ka šobrīd nav arī tiesisks pamatojums kriminālprocesa izbeigšanai, kā tas lūgts apelācijas sūdzībās.
Tā kā apelācijas instances tiesa ir tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, arī pārējos kasācijas sūdzībās izteiktos argumentus Senāta Krimināllietu departaments nepārbauda, jo tie saistīti ar faktisko lietas apstākļu noskaidrošanu un iegūto pierādījumu novērtēšanu.
Izskatot lietu no jauna, Krimināllietu tiesu palātai jāievēro materiālās un procesuālās tiesību normas.
Ievērojot norādīto un vadoties pēc Kriminālprocesa likuma 585., 587. panta, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments
nolēma
Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2009.gada 5.jūnija spriedumu atcelt daļā par Jeļeņas Šuškevičas un Andreja Portnova atzīšanu par vainīgiem un sodīšanu pēc Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 323.panta otrās daļas un šajā daļā lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai.
Pārējā daļā apelācijas instances tiesas spriedumu atstāt negrozītu, bet kasācijas sūdzības un kasācijas protestu noraidīt.
Lēmums nav pārsūdzams.
Senators referents (paraksts) A.Freibergs
senators (paraksts) P.Dzalbe
senators (paraksts) V.Čiževskis
Rīgā, 2009.gada 15.decembrī
Kriminal.lv в Телеграме
